Raksti

Domas

Izkrāsotā daba

Līga Eglīte

Kad latvietim pelēkajam apnīk raudzīties uz dabā valdošajiem, knapi nojaušamajiem pas­teļtoņiem un ziemīgajām nokrāsām, viņš sajūsminās par spilgtumu, kas no tālām zemēm nācis.

Sociālajos tīklos daudzi dalās ar dīvainiem attēliem no citām valstīm, kur acīmredzot pēc sabiedrības pieprasījuma tiek tirgoti gaišzili, luminiscējoši zaļi, oranži, violeti vai rozā krāsoti cālēni un trusīši. Dzīvi, protams! Kāds piedāvā dekoratīvo sunīšu attēlu kolekciju, pārsvarā redzami pūdeļi, kuri arī krāsoti trakāk par Lieldienu olām. Kā sacenšoties, feisbukā uzrodas foto galerija ar krāsotu kaķu (dzīvu!) kolekciju, kur slavu alkstošie saimnieki savu mīluļu kažokus ietonējuši ne tikai ar zaļi oranžām tīģera svītrām, bet arī slavenu gleznu motīvos vai pat Amerikas karoga krāsās.

Daudzi noteikti pamanījuši, ka atbilstoši gaidāmo svētku tematikai veikalos piedāvā ar zelta spīguļiem aplīmētus, ar spilgtu krāsu apsmidzinātus kaktusiņus un citus dekoratīvus augus podiņos. Februārī telpaugi kļūst sarkani vai rozā, papildus dekorēti ar Valentīna dienai veltītajām sirsniņām, martā kaktusi un citi augi “uzzied” košos varavīksnes toņos, rūpīgi aplipināti ar Lieldienu putniņiem un putu­plasta oliņām, bet Ziemassvēt­kos apsnieg sudrabaini balti ar mazu rūķa micīti “galvā”. De­korācijas nav viegli nomazgājamas, daži rotājumi ar asu iesmiņu iedurti kaktusa “miesā”. Labi, ka kaktusiem nesāp…, vismaz tā pieņemts uzskatīt.

Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns šo situ­āciju komentē: “Vērojot lielveikalu stādu nodaļas, man laiku pa laikam rodas doma ne tikai par dzīvnieku labturības, bet arī augu labturības noteikumu nepieciešamību.”

Pirms pāris gadiem pilsētas svētku tirdziņā pamanīju kalnu kristālus un citus iežus neparastās, luminiscējošās krāsās. “Dabīgi akmeņi, viss dabīgs,” nepagurdama ziņkārīgajiem skaidroja tirgotāja. Nez, kur Himalajos izrok violetus kristālus ar zelta mirdzumiņiem? Kāda cēsniece, redzot, ka brīnos, piestāja un paskaidroja, ka dabā tādi nekad nemēdz būt un droši vien “ražoti” tālajā un čaklajā austrumu zemē.

Rodas jautājums – vai šāda dzīvu radību, augu, dabas vielu “skaistumkopšana” un kiča popularizēšana atbilst latviešu kultūrai, tradīcijām un cieņai pret dabu? Nevajadzētu atbalstīt neloģisku un kaitniecisku gaumi, taču acīmredzot ir pieprasījums pēc spilgtuma, pēc neikdienišķā košuma izraisītām emocijām un atbilstoši tam arī piedāvājums. Varbūt nevienam bērnam neienāks prātā pieprasīt vecākiem, lai uzdāvina dzīvu rozā trusīti, ja vien kāds “ražotājs” neizdomātu sākt zvēriņus krāsot. Varbūt jābūt gataviem, ko paskaidrot, ja arī mūsu zooveikalos būrīšos tupēs gaišzili truši un zaļi cālēni un bērns lūgs tādus nopirkt. Jāsagatavo adekvāta atbilde, ka, šo kaktusu vai citu augu krāsojot, tas tiek saindēts un ka tam arī sāp, un, galvenais, nedrīkst darīt pāri kādam tāpat vien.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *