Raksti

Domas

Ierobežojumi brīvībai vai vīrusam?

Iveta Rozentāle

Brīdī, kad rakstīju šo sleju, valdība pieņēma lēmumu par stingrākiem ierobežojumiem, iesākto atliku, jo pieņemtie lēmumi “Covid-19” ierobežošanai norezonēja arī manī.

Valdība lēmumu pieņēma ļoti strauji, jo no rīta vēl runas skanēja tikai par skolām, kā tajās ierobežot vīrusa izplatīšanos, ņemot vērā, ka jau gandrīz 60 izglītības iestādēs ir konstatēti inficēšanās gadījumi, savukārt tuvāk pēcpusdienai jau parādījās ziņas par iespējamiem plašākiem ierobežojumiem. Pieņemtie lēmumi bija kā smags akmens ūdenī, tas izraisa lielu viļņošanos.
Jaunie ierobežojumi atkal skar visus. Ja iepriekš stingrākas prasības bija lokālas (izņemot masku lietošanu sabiedriskajā transportā), tagad ierobežojumi ir vispārīgi – sabiedriskās vietās un drīz vien arī interešu izglītībā, amatiermākslas kolektīvos, sporta nodarbībās, ēdināšanas iestādēs. Un jūtams, ka sabiedrība arvien vairāk sadalās divās frontēs: viena puse atbalsta ierobežojumus, lai tādējādi pasargātu tos, kuri var saslimt un kurus slimība var skart vissmagāk, jo atceramies, ka smagāk slimība skar seniorus, tātad tie var būt mūsu vecāki, vecvecāki un citi radinieki; otra sabiedrības daļa arvien mazāk saprot ierobežojumu jēgu, sporta treneriem radies jautājums, vai sēdēt 30 cilvēkiem kopā ir mazāk bīstami nekā 30 cilvēkiem aktīvi nodarboties ar sportu, stiprinot veselību un imunitāti, vai sēdēšana mājās cilvēkiem ļaus justies labāk nekā darbošanās dažādos amatiermākslas kolektīvos, vai ir labāk, ja bērni garlaikojas vai gaida, kamēr vecākiem beigsies darbs tā vietā, lai būtu aizņemti interešu izglītības pulciņos. Man kā žurnālistei mēdz jautāt, vai nav vairs citu tēmu un citu saslimšanu kā tikai kovids, vai viss pārējais vairs nav svarīgi? Un neapšaubāmi, ka ir svarīgi. Pat Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītājs Jānis Eglītis norādījis, ka “Covid-19” laikā ir daudz vairāk ielaistu vēža gadījumu, neskatoties uz to, ka veselības aprūpes pakalpojumi onkoloģijas pacientiem netika ierobežoti. Viss ir saistīts, viss ir mijiedarbībā.

Un nav vienas pareizās atbildes. Jo, jebkuru lēmumu pieņemot, kāds cietīs. Tāpēc arī tāds jautājums nosaukumā – vai ierobežojumi ir tāpēc, lai mēs nesa­slimtu un būtu brīvi darboties, vai ierobežojumi neļauj mūsu brīvībai izpausties. Skaidrs, kamēr saslimušo ir samērā nedaudz un daudzus joprojām neskar personīgi, katrs ierobežojums tiek uztverts līdzīgi zobu sāpēm. Es nezinu, vai ir kāds, kurš var izvērtēt, kuri zaudējumi ir mazāk postoši: tie, kas rodas, saslimstot lielākai daļai sabiedrības; vai tie, kas rodas no ierobežojumiem, lai pēc iespējas vairāk cilvēku paliktu veseli.

Bet ļoti gribētos, ka lēmumi tiek arvien vairāk skaidroti, lai speciālisti nenonāktu cit ar citu pretrunās, jo vesels vēlas būt ikviens, bet katrs grib būt pārliecināts, ka izvēlētais veids ir vis­efektīvākais. Citādi sanāk kā ar tikko ieviestajiem ceļu stabiņiem satiksmes mierināšanas plānā Cēsīs, kas rada vairāk jautājumu, neizpratnes un pat aizkaitinājumu nekā vēlamo pozitīvo efektu. Un, ja valdība pieņem kādus lēmumus, tad, manuprāt, svarīgi ir arī nodrošināt iespēju tos īstenot. Citādāk jau veidojas anekdotes, ka cilvēks bez maskas nevar nopirkt masku, kuru vakar vēl nevajadzēja. Rodas jautājums, vai tiešām cilvēkam, kurš aiziet veikalā nopirkt maizīti, jātērē lielāka summa par vienreizlietojamo masku, ko, pareizi lietojot, pēc veikala apmeklējuma uzreiz ir jāizmet? Un, ja maska tiek lietota atkārtoti, vai tā nodrošina vēlamo efektu un aizsardzību? Nevar neņemt vērā, ka daļai cilvēku maksātspēja mūsu valstī ir neliela. Pozitīvi, ka, piemēram, Cēsu klīnikā maskas cilvēkiem ir pieejamas bez maksas, nav jāsatraucas, ja tās nav. Tāda kārtība būtu vērtīga arī citās vietās, kur šobrīd masku lietošana ir obligāta. Tas palīdzētu izvairīties no daudzajām negācijām, kuras kā sniega bumbas, kas veļas no kalna, kļūst arvien lielākas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *