Raksti

Domas

Ieguvums piespiedu kārtā

Andra Gaņģe

Jālauž sevi. Kādam varbūt pirmo reizi dzīvē. Viss mainās: ikdienas paradumi, informācijas saturs, atpūtas un izklaides iespējas. Viens vīruss, kas apstādinājis ne tikai Eiropu, bet gandrīz visu pasauli.

Vai mācāmies dzīvot citādi? Taču vai sociālā distancēšanās mums, viensētnieku gēnu mantiniekiem, ir grūta? Varbūt tikai tas gēns mazliet jāsapurina, un varam iztikt bez dāmu saiešanas pulciņa, bez deju kolektīva vai kora mēģinājuma. Arī pasportot var vienatnē. Un brīvdienu vakariņas vai brokastis ļoti labi garšo arī pie pašu ģimenes galda. Vien tam, kurš uzņēmies ēst gatavošanu, ir vairāk darba.

Vai svešais vīruss mums ir tikai drauds, vai arī tajā atrodama kāda iespēja? Vakarēt ģimenei kopā pie maltītes, ko paši gatavojuši, neskrienot ne uz kārtējo treniņu, ne izrādi, paziņu dzimšanas dienas svinībām – varbūt tas ir ieguvums? Parunāt, uzklausīt, nesteigties, tās ir tādas kā aizmirstas vērtības. Tagad tās var atgriezties. Pagaidām piespiedu kārtā, bet izbaudītas, iespējams, iegaršosies un nepazudīs.

Izbēgt no pārdzīvojumiem, satraukumiem diezin vai varēsim. Ir tik daudz triecienu ierastajai kārtībai un ritmam, tik daudz nezināmā par katru nākamo dienu. No tā nevar norobežoties, distancēšanās pasākumi te nav ieviešami. Tas būs jāizdzīvo ar saprātīgu attieksmi un rīcību, spēju saglabāt mieru. Varbūt tam lielākais atbalsts būs tieši vīrusa uzspiestā kārtība? Laiks, kad ieklausīties savējos, laiks, lai izstāstītu par sevi un viens otru izprastu. Tāda pa īstam kopā būšana ar tiem, ar kuriem dzīvojam kopā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *