Raksti

Domas

Grēkāzis

Monika Sproģe

Aizvainojumi, pazemojumi, naida runa, varas izjūta un kādam asaras. Sākoties mācību gadam, atkal saasinās pusaudžu savstarpējā attiecību kārtošana kibervidē, ieskaitot tādas telefona aplikācijas kā “Watsapp”.

Pirms vairākiem gadiem, veicot pētījumu par pusaudžu pazemojumiem, izmantojot vied­ierīču priekšrocības, biju pārsteigta, ka visnežēlīgākās ir meitenes vecumā no 10 līdz14 gadiem. Ja zēni vēl arvien priekšroku dod dūru vicināšanai un mutiskiem apvainojumiem, tad meiteņu pasaule ir diezgan piepildīta ar vēstījumu sūtīšanu telefonā, viltībām, kurās lielākoties spēku samērs ir viena pret daudzām. Iemesli dažādi – neesi stilīga, neesi turīga, neesi gudra, esi citāda, nepiekrīti bara vadones viedoklim. Populāro elitārais loks ir šaurs, lai parādītu, ka esi pārāka, vajag taču kādu, uz kura pakāpties.

Diemžēl bezpalīdzīgie bērni īsti nezina, pie kā vērsties. Pētījumā atklājās, ka zēni pārdzīvo apkārtējo noraidījumu, taču reti to izpauž asarās, viņi cīnās. Turklāt, ja esi iemantojis sliktā zēna tēlu, arī tas ir labi, jo strādā. Turpretī meitenes ir viltīgas un indīgas. Ko darīt? Iet pie skolotājas un izkratīt sirdi? Maz ticams, jo arī pedagogi nereti nostājas populāro pusē. Īstenībā šī hierarhija tiek iedibināta jau bērnudārzā. Un te būs akmens bērnudārza pedagogu lauciņā.

Savā daudzdzīvokļu mājā pa virtuves logu redzu privātmājas, vistuvāk vienu, kurā dzīvo jauna māmiņa ar divgadīgu meitiņu, bet no guļam­istabas loga desmit metru attālumā ir bērnudārzs. Dzirdu, kā bērni spēlējas, pat varu saklausīt, ko katrs runā, jo runā viņi reti, vairāk kliedz.

Mazās meitenītes dzīves apstākļi nav tie labākie. Mamma visu laiku sēž pie ārdurvīm uz kāpnītēm un smēķē, reizē nemitīgi runājot pa telefonu. Bērnam pagalmā nav nevienas spēļmantas, taču mazā ir ļoti žiperīga. Skrien, draiskuļojas un runājas ar klaidoņiem kaķiem. Tikko knīpai palika pusotrs gadiņš, tā viņa sāka mērot ceļu uz bērnudārzu. Arī tad mamma nepārstāj runāt pa telefonu. Mazā ir pirmā, kuru turp aizved, un pēdējā, kuru no dārziņa izņem. Ko mamma dara pa dienu? Sēž uz trepītēm, smēķē un runā.

Vērojot bērnu spēlēšanos laukumiņā, redzu, cik izmisīgi mazā vēlas ar visiem draudzēties, bet iet kā nu kuru dienu. Sākumā viņai bija daudz draudziņu, taču tagad redzu un no citiem vecākiem zinu, ka pieaugusi pedagogu neapmierinātība pret mazās mammu. Citi bērni vakarā sen jau prom pa mājām, bet audzinātājas jau nevar būt brīvas – mazā knīpa traucē.
Kādā saulainā dienā četri bērni bija palikuši grupiņā ilgāk. Audzinātājas ierosināti, visi nolēma spēlēt bumbu, un mazā trāpīja ne tur, kur bija paredzēts. To audzinātājas aurošanu, to bērna raustīšanu aiz rokas un strostēšanu… Paliku mēma un sāku rūpīgāk vērot, kas notiek dārziņā! Jā, mazā dabū pa mizu katru mīļu brīdi. Audzinātāju dusmas lielākoties izlīst tieši pār knīpu – vainīga, nav vainīga, kāda starpība, kaut reizēm skaidri redzu, ka knīpa tajā brīdī nevienam pat nepieskārās, bet tagad viņai jāsēž uz kauna beņķīša, kamēr citi skraida.

Tagad tas ir iedibinājis situ­āciju, ko ātri “uzoduši” pārējie bērni, proti, mums ir grēkāzis. Viens, kurš vienmēr pie visa būs vainīgs. Vai to izdomāja bērni? Nebūt nē. Tas ir mīļo, smaidīgo audzinātāju nopelns. Hierarhija, kurā ir labie un sliktie, sākas te – bērnudārzā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *