Raksti

Domas

Gludie lielceļi un grumbu ceļi

Mairita Kaņepe

Vasara sauc tālos ceļos, bet garāks ceļš dod vaļu domām. No pašas Austrumu robežas pa Vidzemes lielceļu braucam mājup. Automašīnā spriežam par lieliem un maziem, gludiem un ne tik gludiem autoceļiem. Tuvojoties vēsturiskajam Cēsu rajonam, kas sen kā sadalīts atsevišķos novadiņos, it kā pašu, vietējo ļaužu, labākai savas teritorijas pārvaldīšanai, sākam spriest par negludumiem.

Kā tas nākas, ka vēl 21. gadsimtā visi vēsturiskie centri nav tikuši pie gludiem ceļiem? Sarunu biedrs, autovadītājs pēc profesijas un dzīvesveida, retoriski jautā: “Vai tiešām Drusti nav pelnījuši asfaltētu ceļu?” Es turpinu, saucot vēl citus ciemus, arī sociālismā veidotus, kas tagad vairāk atgādina aizkrāsni. Vai Ģikši, Skujene, Mārsnēni un citi nav pelnījuši gludu ceļu? Tādu pašu kā sarunās ar valsts institūciju mazajam Vaives pagastam pieprasīja Cēsu novada deputāti. Tagad līdz pašai Rāmuļu pamatskoliņai bērni, pusaudži un skolotāji aizbrauc pa gludu lielceļu.

Saruna aizvirzās par lēmējiem. Braucējs domīgs groza galvu. Par ceļu uzlabošanas iespējām laukos vairāk gan būtu jāgādā pašvaldībā ievēlētajiem. Viņiem dots vietējās tautas mandāts. Izrādās- cilvēki balso par tiem, kuri nogreiderēs zemes ceļu, notīrīs sniegu, nevis par tiem, kuri pratīs panākt, lai zemes ceļam beidzot ir cietais segums un tas visos gada laikos braucams. Ne Raunas novads ko Drustiem varējis palīdzēt, ne Priekuļi tiem pievienotajiem Mārsnēniem, ne Amatas novads Skujenei un citiem ciematiņiem. Tāpat Jaunpiebalga no Melbāržiem, Zosēniem un Gatartas visos gadalaikos gludu braukšanu nevar nodrošināt. Tad nu laucinieki no šīm daudzajām mazajām vietām aizbrauc vienā virzienā. Lai kļūtu par pilsētniekiem.

Lai cik apsviedīga katrā novadā ir deputātu grupa, paskat, iepriekšējā panāca, ka uz Vecpiebalgu valsts ceļš tomēr tika pārbūvēts. Tas ir tikai izņēmums, tā spriežam, kad no Vidzemes lielceļa nogriežamies uz mazo Raunu. Lai cik gudra vai enerģiska būtu vietējo deputātu saujiņa, novadiņa balsis valsts līmenī nesadzirdēs, un Drusti tikai saruks. No Kaives, Skujenes, Sērmūkšiem uz Rīgu gluds ceļš nevedīs. Paies laiks, pilsoņu žēlabas par grubuļaino ceļu nebūs sadzirdētas, un tad tajos ciematos nebūs vairs arī pilsoņu, kuriem tapt ievēlētiem, lai zinoši un attapīgi ietu runāt pie centrālās varas Rīgā.

Taču tieši tāda padome, savu ļaužu – neatlaidīgu un zinošu – kā skaļš mājas sargs var pieprasīt gan gludus lielceļus, gan ātrākus dzelzceļus. Tie ceļi, kas nu jau aizauguši, ilgi tā arī paliks zaļi.

Uz lielceļa sāktajai sarunai liekam punktu. Esam izsprieduši, ka izpildvarai pagastu centros aizvien jābūt sasniedzamai. Sniegi krīt, tie jānotīra ātrāk nekā mašīnas sāk kustēt. Taču lēmējvara, lai tā būtu spēcīga, jāsakoncentrē, apvienojot deputātus vismaz no divdesmit pagastiem. Tikai tad varai būs spēks un tā spēs ko būtisku virzīt un panākt.

Taču, ja mēs, vēlētāji, aizvien paliksim kā tādi pāvuli un ķenči, par sivēnu maisā gatavi dabūt tikai savu piemājas celiņu gludu, tad rezultāta lielās lietās nebūs. Vietējās pašvaldības paliks nevarīgas. Gludus apvidceļus braucējiem neredzēt. Tikai tad, ja katrs vēlētājs četrus gadus paturēs redzeslokā ievēlēto deputātu, teju ar lupu sekojot līdzi, par ko ievēlētais gādājis, lielos darbos darāmais ies vajadzīgajā virzienā, un tad grumbu ceļu vietā būs līdzenāki.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *