Raksti

Domas

Gatavi nolinčot

Monika Sproģe

Ja vēlies iesaistīties politikā, tātad esi zaudējis veselo saprātu, ja gribi dibināt uzņēmumu, tātad baigais individuālists, interesē tikai nauda. Iesaisties soci­ālajā darbā, palīdzi vājākam, vēlies nomazgāt sirdsapziņu. Esi turīgs, viss skaidrs – zaglis, shēmotājs, sagrābies Eiropas naudu. Staigā treniņbiksēs un dzer labu viskiju – gastarbaiters. Tā varētu turpināt vēl ilgi.

Šķiet, pietiek tikai uzmest skatienu, un birka jau piekarināta. Nevienam neinteresē, kā ir patiesībā. Arī tad, ja patiesību iespējams uzzināt. Tās izzināšana prasa laiku, un kuram gan gribas tādas klapatas. Par tēmu vai galīgi garām, bet viedoklis ir. Bet atzīstoties, ka neesi par to domājis, vai godīgi pasakot, ka tev par konkrēto jautājumu nav viedokļa, maigākajā gadījumā var izpelnīties izbrīna pilnu skatienu.

Bet ir brīži, kad tik ļoti gribētos, lai cilvēki paklusē. Lai paklusē, ja nezina lietas sīkumus, detaļas un notikušajā ne piedalījušies, ne klāt stāvējuši. Lai nesabiezina krāsas, nenomelno un nepazemo, un nenolemj cilvēku teju vai nāves spriedumam.

Tagad varam droši atzīties, ka “Druva” un “Latvijas Avīze” bija vienīgie mediji, kas sekoja līdzi un apmeklēja visas tiesas prāvas tā dēvētajā Giptera lietā. Ne televīzija, ne sabiedriskie mediji, ne radiožurnālisti Cēsīs savu kāju nespēra.

Bet mūs, abus žurnālistus, pēc pirmās prāvas visai drīz čukstus kāds informēja, ka šis ir bezprecedenta gadījums. Lai gan paverdzināšanas gadījumus tiesa izskata regulāri, visā atjaunotās Latvijas vēsturē šāda atklātā tiesas sēde nav pieredzēta, tāpēc par šo lietu esot ieinteresējusies pat Eiropas Komisija, tika ieteikts: “Turpiniet rakstīt! Tas ir svarīgi.” Dīvaini, bet radās iespaids, ka svarīgi bija parādīt EK, ka mums arī ir šādi strutojoši augoņi un ka mēs ar tiem cīnāmies bez žēlastības. Jums (EK) vajag statistiku? Būs.

Lieta slēgta, Gipters atzīts par vergturi, taču divu gadu nosacītais cietumsods sabiedrībā izraisīja šoku – kā? Kāpēc tik maz? Izskanēja arī nievājoši komentāri, ka tiesnesi uzpirkts, Gipters atpircies utt. Pie sevis domāju, kā cilvēkiem, kuri nevienā tiesas sēdē nebija, var būt tāds viedoklis, tik milzīgi uzblīdis naids? Arī televīzijā rādītie sižeti bija veidoti dramatizēti, kaut runa ir par pieaugušiem un, nebīšos teikt, saprātīgiem cilvēkiem. Gipteru demonizēja, un, spriežot pēc komentāriem internetā, procesi attīstījās veiksmīgi – par sliktu apsūdzētajam, toties par labu Latvijas statistikai.

Mediju un sabiedrības spiediens uz tiesnesi bija neapskaužams. Protams, nevaru spriest, cik lielā mērā tas atstāja iespaidu, taču vēlos ticēt, ka tiesa nav ietekmējama, kaut cilvēki kā aptrakuši pieprasīja “asinis”. Vai es pazīstu Gipteru? Nē. Tikai tik, cik tiekoties tiesā. Vai es pazinu cietušos? Arī ne. Var jau būt, ka par vainīgu atzītais, kā kāds komentētājs izteicās – mūdzis -, izturējās necilvēcīgi, taču tagad varu atklāti paust savas domas un teikt, ka cietušie manī neizraisīja līdzcietību. “Mūdzis” protams nebija bez vainas, cilvēki, kuri zina viņu tuvāk, var komentēt, iedomīgs vai ne, bet – atvainojiet – (un te nu mans viedoklis) Gipters nebija tik izmanīgs, lai kādu paverdzinātu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *