Raksti

Domas

Gadalaiku cilvēki

Sarmīte Feldmane

Vakar pirmais kāsis pārlaidās pāri Cēsīm. Putni pabeiguši vasaru. Beigusies mierīgā dzīve, priekšā ceļš, tad, kurš zina, kādi apstākļi sagaida. Putnus, šķiet, tas neuztrauc. Viņi dzīvi mēra gadalaikos. Kad viens beidzas, ligzda, pazīstamās vietas tiek atstātas, nedomājot, vai nākam­pavasar vēl kas būs.

Cilvēks nespēj dzīvot, vērtējot laiku pa gadalaikiem. Viņš pavasarī domā par rudeni, rudenī par nākamo vasaru. Viena gadalaika saimnieki nekad nav bijuši cienīti, tālos laikos viņi vienkārši neizdzīvoja.

Lai gan… Pēdējos gados arī Latvijā netrūkst tādu, kuri dzīvo un strādā, redzot un zinot par darāmo vien trīs mēnešus, pat ne gadalaiku uz priekšu. Tie ir projektu cilvēki. Viņi raksta, vada projektus. Viens projekts nav beidzies, jau nākamais sākas, vēl pa vidu jāsakārto dokumentācija vecajiem un jārada jaunajiem. Un tā no rīta vakarā, no janvāra jūnijā, jūlija decembrī. Projektu cilvēki skrien. Mainās tēmas, nosacījumi, atskaišu anketas. Un tad vairs projekta nav. Ir izmisums. Nav darba.

Ja projekta vadīšana, kāda procesa organizēšana kādā projektā ir kā piepelnīšanās, kā tas daudziem arī ir, tad bēda nav liela. Taču ir ne mazums cilvēku, kuri strādā tikai ar projektiem. Un profesionāļi, kā jau visās jomās, ir pieprasīti. Bet, kad viņu par daudz, kādam jāmeklē darbs citā jomā.

Un te jau var runāt par projektu cilvēku domāšanu. Ja esi projektā, zini, kas jāizdara, lai sasniegtu mērķi, kā jāuzraksta pieteikums un atskaite, lai saņemtu naudu. Projekts beidzas, tēmu var slēgt. Par to, kas izdarīts, vairāk nav jādomā, dokumentu mapītes aizvērtas.

Vai projektu cilvēks spēj domāt ilgtermiņā? Arī pēc tam, kad beidzies projekts, turpināt darīt, organizēt, jā, arī meklēt finansējumu, lai tas, kas patika, neapstātos, netiktu nolikts plauktā kā izlasīta grāmata? “Tas uz mani vairs neattiecas! Jums ir bukleti, padomu grāmata, nozīmītes, lakatiņi, kafijas automāts, strādājiet! Meklējiet naudu!” tā pēc kāda projekta iesaistītajiem dalībniekiem skaidri pateica projekta vadītāja.

Ir interesanti palasīt, kam tikai dažādas organizācijas projektu konkursos piešķir naudu. Un tā ir naudas devēja darīšana. Protams, tam, kurš kaut ko grib darīt, šķiet, ka viņa iecere ir pasaules līmeņa, ja to nerealizēs, zemeslode griezīsies ar kūleņiem. Saprotams, ir jāmācās arī knipelēt, kopā skaisti padziedāt un padancot, apzīmēt kādu koku. Četri draugi satiekas, padzied, sabiedrība samaksā, trīs sieviņas gados diviem puikām pamāca, kā atšķirt laukus no pilsētas, sabiedrība par tādu skološanos maksā…

Latvija ir bagāta. Ja kāds netic, var palasīt, kādām aktivitātēm, saietiem, nodarbībām, veselīga dzīvesveida apguvei, dzīvesziņas izpratnei un vēl tūkstošiem citu notikumu tiek atvēlēta nauda. Ja māk uzrakstīt projektu, zina pareizo valodu, vairs nav svarīgi, kāds būs sabiedrības ieguvums. Projekta rakstītājs, īstenotājs un vēl tie daži, kuri iesaistās, zaudētāji noteikti nebūs. Un tā no gadalaika uz gadalaiku. Dažreiz laiks ir krietni īsāks.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *