Raksti

Domas

Dzīve pēc piecdesmit nebeidzas

Monika Sproģe

Nesen ar smaidu izlasīju kādas sievietes atzīšanos. Viņa bauda dzīvi, taču draudzenes to nosoda, jo viņas vecumā tādas trakulības ar vīriešiem vairs nepiedienoties.

Rakstītāja atzīst, ka jūtas laimīga un piepildīta – bērni izskoloti, aizgājuši savās dzīvēs, mazbērnu pieskatīšana vairs nav nepieciešama tajā klasiskajā izpratnē, kad nedēļas nogalēs jāziedojas tikai bērnu bērniem. Kundze ar prieku smalkās detaļās aprakstīja, cik krāšņi izdaiļo savu ikdienu, apmeklējot kultūras pasākumus, dodoties uz kafejnīcu ar draudzenēm, iemalkojot kādu liķierīti. Viņa arvien ceļo uz nebēdu, jo darba alga to atļauj un, lai gan vīrs miris pirms vairākiem gadiem, tukšumu savā dzīvē neizjūt.

Par spīti 55 gadiem, viņa domā par savu ārieni, kā spilvenus sabužina savus daiļumus un dodas uz randiņiem ar mīļākajiem. Jā, viņai tie esot divi, abiem ap 60, tiekoties divas reizes mēnesī bez nopietnām saistībām. Turklāt, ko tur, lai dara, ja, atceroties iepriekšējās nakts mīlas priekus, ceļi viegli saļimst un cauri ķermenim izskrien saldmes pēcgarša. Kā pati pasmej, ar seksu nenodarbojās tikai padomju laikos, tagad pat mediķi atzīst, ka seksu vajag, tas pat ir ļoti vajadzīgs, lai saglabātu izcilu veselību un gaišu prātu. Un kāpēc gan tāda iedoma, ka sievietei pēc 55 jānoliedz savs temperaments?

Sasmīdināja viņas sacītais, ka draudzenes pukst, aizrāda un pārmet viņai tik atklātu atzīšanos un spraigas attiecības, turklāt ar diviem mīļākajiem! Tāpēc viņa lūdza, lai žurnāls uzraksta par seksu pēc 55, tad viņa to varēšot pabāzt draudzenei zem deguna un teikt – redzi! Esmu normāla. Liecies mierā!

Aizvērusi lasīto, padomāju – tik tiešām, kurš ir tas vecums, kad sievietei uz pieres jāuzraksta beigu termiņš! Kad ir tas brīdis, kad sievietei no savām vēlmēm un mazajiem mīlas prieciņiem jāatsakās, un vai vispār pastāv tāds nerakstīts likums, ka ir laiks, kad dāmai vairs nepieklājas ne domāt, ne runāt par seksu? Un, ja daba apveltījusi šarmantas lēdijas ar spēju valdzināt un iekārot, vai būtu jāpadodas spiedienam un jāiestājas atturībnieku rindās?

Uzskatu, ka tas ir skaisti – saglabāt erotiku. Ir skaisti vērot madāmas, kuras sevi kopj, nenoliedz un apzināti nepadara par salīkušām, dzīves izstumtām, vientuļām grūtsirdēm. Vairums sieviešu pēc piecdesmit pa dzīvi dreifē kā kuģu vraki bez kapteiņa, ignorējot
bākugunis krastā, kas aicina izkāpt no Bermudu trīstūra, ko iezīmē televizors, dārzs un tirgus. Šķiet, sievietes seksapīls padomju laikos padarīts par nešķīstības apliecinājumu, kaut – lūk – turpat varenās Krievijas vēsturē lasām par dižām sievietēm, kuras ar savu sievišķību un erotikas prasmi grozīja ne tikai vīriešu prātus, bet buduāros risināja valstiska mēroga jautājumus.

Nē. Sabiedrība nevar uzlikt sievietei “beigu termiņu”, to var tikai viņa pati. Un daudziem par atskārsmi jāatgādina – dzīve pēc 55 noteikti turpinās visā tās krāšņumā. Sava temperamenta apspiešana tikai rada neapmierinātību, un kaut kur jau tas tvaiks jānolaiž. Ja vajadzību termometra stabiņš tiks turēts veselīgā amplitūdā, bet pārkaršanas gadījumā tvaiks nolaists, tad, iespējams, sievietes mazāk šņāks viena uz otru un uz savu dzīvesbiedru, ja tāds ir pie sāniem, turpretī kungi kļūs džentlmeniskāki. Bet kopumā mūsu dzīves rudens būs krāšņāks, saulaināks un tīkamāks. Labāk ieteikt draudzenei skaistu šalli, labu kafejnīcu randiņam ar mīļāko vai dārgo vīru, nekā pasniegt dubļainas galošas un norādīt vietu vagas galā.q

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *