Raksti

Domas

Dzims “Covid-19” pandēmijas laika bērniņi

Iveta Rozentāle

Priecājos, ka manā lokā ir daudz sieviešu, kuras gaida nākam pasaulē savus mazulīšus. Jā, izskatās, ka pandēmijas laiks ir darījis savu, cerams, beidzot piedzīvosim dzimstības pieaugumu.
Vēl vasarā runājot ar vairākām dzimtsarakstu nodaļu vadītājām, arī viņas teica, ka, iespējams, šis laiks, kad cilvēki vairāk laika pavadīja mājās, ģimenēs, nevis allažiņ bija darbos, pasākumos un ceļojumos, ietekmēs dzimstību.

Tomēr tikmēr demogrāfs Ilmārs Mežs skandina trauksmes zvanus, viņš norāda, ka šogad Latvijā tiks sasniegts jaundzimušo antirekords pēdējā gadsimtā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem šī gada astoņos mēnešos reģistrēti 12 014 jaundzimušie, kas ir par 3,7% jeb 462 jaundzimušajiem mazāk nekā pērn attiecīgajā periodā. Turklāt augustā reģistrēti 1543 jaundzimušie, kas ir par 8% jeb 135 mazāk nekā pērn attiecīgajā mēnesī. Vēl jāņem vērā, ka Latvijā joprojām mirušo skaits ir lielāks nekā jaundzimušo skaits.

Demogrāfs savā redzējumā nebūt nav tik pozitīvs un cerīgs kā es savos novērojumos. Tā kā katru mēnesi apkopoju informāciju par jaundzimušajiem mūsu novados, kā arī sarunājos ar daudzbērnu ģimenēm, man situ­ācija ne tuvu neliekas tik dramatiska, bet apzinos, ka tas, ko redzu es, ir tikai neliela daļa no kopējās bildes. Ilmāram Mežam ir grūti iedomāties, kam jānotiek, lai Latvijā netiktu sasniegts absolūtais jaundzimušo skaita minimums pēdējā gadsimta laikā. Demogrāfa skatījumā situācija ir kritiska. Atsaucoties uz “Eirostat” prognozēm, līdz 2050. gadam Latvija zaudēs vēl pusmiljonu cilvēku atšķirībā no mūsu kaimiņvalsts Igaunijas, kur samazinājums būšot tikai pāris procentu, tāpēc laika gaitā mums iedzīvotāju būs mazāk nekā Igaunijā.

Ilmārs Mežs ne vienu reizi vien norādījis, ka ļoti būtiska ir mērķtiecīga ģimenes politika, nevis tikai cerības, ka ekonomikas izaugsme būs stimuls ģimenēm plānot bērniņu. Vienmēr var diskutēt, vai valsts politika varētu veicināt lielāku dzimstību, jo lēmums par ģimenes pieaugumu ir personīgu iemeslu vadīts. Jā, valsts atbalsts ir papildu bonuss, ja ir pieejams, labprāt tiek izmantots, tomēr, kā jau lielākajai latviešu daļai ir ierasts, – cilvēki paļaujas uz sevi, plānojot ģimeni, rēķinās ar savām iespējām un uzņemas atbildību paši. Un atbildības uzņemšanās, nevis gaidīšana no valsts ir ļoti būtiska.
Tajā pašā laikā valsts arī nevar izlikties neredzam iespējamos scenārijus, nevar neredzēt iedzīvotāju skaita arvien straujāku samazinājumu. Tieši tāpat, kā ir daudzi ļoti sasāpējuši jautājumi sociālajā, veselības sfērā, arī jautājumā par atbalstu ģimenēm darāmā ir pietiekami, jo naudas pabalsts ir tikai mazs fragments no iespējamā. Ģimenes, plānojot, kā bērniem būs labāk, vienmēr domā par atbilstošu mājokli, izglītību, drošu vidi un vietu, kas ir labs atspēriena punkts bērna tālākajās dzīves gaitās, stabilām darba vai uzņēmējdarbības iespējām pašiem vecākiem. Tas labi redzams arī pašvaldībās, kuras sevi pozicionē kā ģimenēm draudzīgas, jo visi šie jautājumi ir viņu dienaskārtībā, meklējot risinājumus, kas valstiski pagaidām buksē.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *