Raksti

Domas

Drosme paust savas un bērna vajadzības

Iveta Rozentāle

Ieraugot raidījuma “Ģimenes studija” ierakstu, kurā vientuļā mamma Jūlija dalās pieredzē, kā strādā trīs darbos un kā viņai tiesā bija jāpierāda nepieciešamie izdevumi dēla vajadzībām, novērtēju viņas drosmi runāt par situāciju publiski, turklāt ne tikai ar savu vārdu, bet arī video, kurā viņa pati ir redzama.

Arī viņa atzīst, ka reti kurš solo vecāks (tā tagad bieži dēvē vecākus, kuri audzina bērnus vieni) ir gatavs runāt par saviem ikdienas izaicinājumiem un problēmām, kas kļūst vēl lielākas šajos mēnešos, kad dienu no dienas viss kļūst dārgāks. Un šie iemesli izvēlei labāk klusēt tālu nav jāmeklē.

Paskatījos tīmekļvietnes komentāros, viens komentētājs, vīrietis, jau steidz uzsvērt, ka “vajag izvēlēties pareizos vīriešus, nevis – kas pagadās. Pirms dzemdēt bērnu, vajag pārliecināties, cik uzticīgs un labs ir vīrietis”. Un viens no klasiskiem komentāriem ir “valstij nav jāuztur bērns”.
Domāju, reti kura mamma uzskata, ka valstij jāuztur viņas bērns, turklāt atbalsts nenozīmē gluži uzturēšanu. Ja rīkojamies ar tādu pieeju, tad sociālais atbalsts būtu jāatceļ ikvienam – tā teikt, katrs tiek galā, kā māk. Tāpat jādomā, ka nevienai mammai tāds atbalsts nebūtu aktuāls, ja vienā darbavietā varētu nopelnīt pietiekami bērna un savām vajadzībām. Diemžēl sociālie pabalsti ir vajadzīgi tieši tāpēc, ka nereti algas ir tik zemas, ka ar tām nevar nosegt patiesās ikdienas vajadzības: pārtiku, komunālos maksājumus un citus.

Ar finansiālām grūtībām saskaras ne tikai mammas, kas bērnu audzina    vienas. Daudzi vecāki atzīst, ka, pat divatā strādājot, ir grūti visu samaksāt. Tāpēc jāatzīst -    kritiskajos komentāros pārsteidzoši ir secinājumi, ka mammām ir izdevīgi bērnus audzināt vienām, tad viņas var pieprasīt papildu atbalstu, turklāt sievietes, kuras uzdrīkstas prasīt valsts noteikto, dēvē par izmantotājām. Vēl pēc lasītā saprotams, ka ir stiprās mammas, kuras vienas izaudzinājušas kuplu bērnu pulciņu, nevienam neko neprasot, tamdēļ nesaprot, kāpēc šodien ir mammas, kuras uzdrīkstas prasīt. Un tad, visu negatīvo ieraugot, ir saprotams, kāpēc brīžiem pēc publiski dzirdamā šķiet, ka tādu solo vecāku nemaz nav. Kāpēc gan izteikties, ja pēc tam var saņemt neizpratni un nosodījumu.

Taču, lasot komentārus, jūtama arī cita tendence, proti, izpratne par situāciju un atbalsts māmiņām, kas izvēlējušās audzināt bērnus bez viņu tēva pleca atbalsta. Jāteic, mēs kā sabiedrība izpratnē esam nogājuši jau krietnu ceļa gabalu, tā ir daudz, daudz lielāka nekā vēl pirms kāda laika. Ir Jūlijas stāsta komentētāji, kas saka paldies, ka māmiņa bijusi drosmīga dalīties savā pieredzē, uzdrīkstējusies. Un ir arī citas mammas, kuras īsi ieskicē nebūt ne vieglo ikdienu, lai bieži vien nevis dzīvotu, bet tikai izdzīvotu, turklāt ne viena vien sieviete skaidro, ka ir dažādi aspekti, kāpēc mamma kļūst par vienīgo bērnu apgādnieci un aprūpētāju. Gadu gaitā pāra attiecībās daudz var mainīties, tāpat nav iespējams paredzēt, cik ilgs mūžs katram atvēlēts. Izsakās arī vīrieši, kuri atbalsta vientuļo māmiņu, uzslavē un novēl izturību. Komentētāji izceļ arī paradoksu, ka visbiežāk pārmetumi jāklausās tieši mammai, nevis tētim, kurš nerūpējas par bērniem. Un vēl ir vērojama interesanta tendence, ka būtībā latviešiem bērnu ir par maz, tajā pašā laikā, ja mamma izvēlas audzināt viena, atkal jāsaņem pārmetumi. Ne velti komentāros lasāms, ka pašai sabiedrībai vēl daudz jāaug, lai nebūtu tik daudz negatīvisma un nosodījuma.

Tomēr spēks runāt par savām problēmām arī publiskajā telpā rada lielāku izpratni par reālo solo vecāku ikdienu un izaicinājumiem, ar kuriem viņi saskaras.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *