Raksti

Domas

Domas klusumā

Sarmīte Feldmane

Vēl tikai diena jāpagaida, un sāksies ziema. Vismaz astronomiskā. Gadalaiki mainās, un šajā reizē svarīgākais – diena kļūs garāka, gaismas būs vairāk. Par tumšo laiku dzejnieki un filozofi sprieduši gadsimtiem, bet tas vienkārši jāpārdzīvo. Kā dabas nolikts, kā laiks mieram. Lai pēc tam varētu priecāties un gavilēt, atmosties.

Šķiet, ka migla, tumšie rīti un novakares, saules paslēpes aiz mākoņiem mudina uz sapņainību, rimtumu. Tā kā gribas vienkopus savākt izklīdušās domas, vairāk čubināties ap sevi, patiešām nesteigties. No iecerētā kā ar bomi pa galvu – valdība stulba, ministriem jāatkāpjas, uzņēmēji krāpjas, Saeimā vieni muļķi… Un tā ik rītu, dienu un vakaru. Droši vien arī pa nakti kāds ķērc, cik Latvijā viss slikti. Labi, ka tad ausis gurst tikai tiem, kam Pilnmēness bezmiegs vai kāre pēc iespējami sliktākā scenārija pasaules Visuma ceļā.

Var jau būt, ka tagad ir īstais brīdis, lai izdarītu un pateiktu visu slikto, kas pa gadu sakrājies? Tad jauno gadu varēs uzsākt bez vecās bagāžas. Varbūt. Bet kur tad skaistie vārdi par labestību, labdarību, iecietību, mīlestību? Protams, tiem jāiemiesojas dzīvē ik dienu, bet Adventē šie vārdi, kas reizē arī pauž attieksmi pret dzīvi, izskan citādāk. Gribas piemiegt acis, jo nesaproti – skaļas lamas, apvainojumi, neiecietība, un atliek vien nedaudz pagriezt galvu, kad klusināti runā par līdzcietību, ziedošanu. Kā tas viss var sadzīvot cilvēkā, kā viens cilvēks to spēj radīt?

Varbūt labi, ka nav sniega. Tumsā sliktās domas var noslēpt. Kaut uz vēl pāris dienām, līdz, tik ļoti gribas ticēt, ka gaisma tās apēdīs. Visas kopā. Un to vairs nebūs. Ja tā, vērts pagaidīt. Paklausīties par nemākuļiem, zagļiem, pašlabuma meklētājiem, ākstiem valdībā un Saeimā. Kurš gan viņus tur iebīdīja? Visticamāk taču pēc pašu patikšanas, ne varēšanas un saprašanas. Tā dzīvojam. Ļaunu cits uz citu turēdami, kur vien kāda gaismiņa pavīd, to steidzam iebāzt maisā. Lai citiem netiek, bet pašam arī var kādudien noderēt.

Prieku, mīlestību, labestību… Vai lielākā dāvana nebūtu klusums? Tad neskanēs ne zākas, ne lamas, viltus vēlējumi, pateicības, solījums uzlabot, atbalstīt. Klusumā ik doma dzirdama pasaules otrā galā. Varbūt tad būs kauns ne tikai darīt, arī domāt ko sliktu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *