Raksti

Domas

Deputātu solījumu vērtība. Vai valsts parāds

Sarmīte Feldmane

Cik tad vairs šajā gadā atlicis. Domas jau saistās ar nākamo. To nosaka gan dabas ritms, ka pamats ražai jāieliek rudenī, gan tā pieņemts, saimniekojot valstij – nākamā gada budžets tiek apstiprināts iepriekšējā gadā.

Par to, kāda būs valsts naudas lāde, cik kurā atvilktnē ieliks banknošu, jau tiek vētīts. Tas, kas izskan publiskajā telpā, politiķu sarunas ir skarbas, un    no eiro austais deķītis tiek raustīts uz visām pusēm, vēl nenoausts. To var saprast, jo nākamgad taču Saeimas vēlēšanas. Solījumi jāpilda. Un tie bija dāsni:  palielināt pensijas, sniegt atbalstu ģimenēm, palielināt neapliekamo minimālo ienākumu summu, atcelt un samazināt nodokļus… Nav jau gluži tā, ka solītais pēc vēlēšanām aizmirsies. Minimālā alga Latvijā patiešām pieaugusi līdz 500 eiro. Taču  Igaunijā tie ir 584, Lietuvā – 642 eiro.
Vai pirms četriem gadiem partijām bija vismaz vīzija, ka ar populistisku pārliecību teiktais ir izpildāms? Nu jā, toreiz dzīvojām citā epidemioloģiskajā situācijā. Savā ziņā nākamā gada budžets var būt tāds kārtīgs tēriņu budžets, jo ES nekontrolēs, kā un vai valstis ievēro līdz pirmspandēmijas laikam noteiktos fiskālos ierobežojumus. Tas nozīmē, ka varēs tērēt vairāk naudas, nekā tās ir.    Visas ministrijas kopā 2022. gadam valdībai papildu pieprasījušas 1,68 miljardu eiro. Veselības ministrija – 702 miljonus eiro, Vides un reģionālās attīstības ministrija – 213 miljonus eiro, Ekonomikas ministrija – 168 miljonus eiro, Izglītības ministrija – 147 miljonus eiro, Satiksmes ministrija – 142 miljonus eiro, Iekšlietu ministrija – 76 miljonus eiro, Labklājības ministrija – 76 miljonus eiro, Zemkopības ministrija – 53 miljonus eiro, Kultūras ministrija – 51 miljonu eiro.    Cik kurai tiks, vienosies politiķi. Valsts parāds līdz ar iespējām dabūt naudu no ES un, protams, vajadzībām, tikai palielinās. Lielākā daļa līdzekļu, kas tika tērēti cīņai ar koronavīrusu, tika izmantoti patēriņam, tāpēc dzēst    valsts parādu uz nākamo ienākumu rēķina neizdosies.    Ņemot vērā prognozēto IKP, budžeta bilances un ievērojamu aizņemšanās apjoma pieaugumu atbalsta pasākumu finansēšanai, valdības parāds pie nemainīgas valdības politikas tiek prognozēts 50% no IKP 2022. gadā, 48,1% no IKP 2023. gadā un 47,6% no IKP 2024. gadā.

Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone vērtē, ka 50% valsts parādu no iekšzemes kopprodukta    pārsniegt nevajadzētu. “Tas, protams, mums maksās nākotnē. Ja mēs zinām, ka šobrīd nauda starptautiskos tirgos ir nosacīti lēta, bet tomēr tas viss notiek uz nākotnes ieņēmumiem, uz nākotnes cerībām,” sacījusi L.Meņģelsone.

Latvijas Bankas ekonomiste Baiba Brusbārde teikusi: “Valsts parāds ir kā aisbergs. Tas var brīvi dreifēt okeānā, bet var aizvirzīties bīstamā trajektorijā. Tāpat kā leduskalnam, arī valsts parādam ir divas daļas. Redzamā daļa ir tā sauktais Māstrihtas parāds jeb biežāk teikts – valsts parāds procentos no iekšzemes kopprodukta. Savukārt zemūdens daļu var veidot apjomīgi valsts galvojumi, aizdevumi un citas ārpusbilances saistības. No vienas puses, tie ir instrumenti politikas mērķu sasniegšanai, piemēram, ekonomikas stabilizēšanai pandēmijas laikā. No otras puses, iespējamās saistības var radīt riskus valsts finanšu stabilitātei.”

Dzīvojam šodien, domājam par rītdienu. Tik ļoti gribas šodienu un aizvien labāku, jo rītdienu taču vēl sedz miglas vāli. Tiesa, tie izklīdīs. Ko ieraudzīsim saules pielietajā ielejā? Vispirms jau savas prāta spējas un prasmi rīkoties.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *