Raksti

Domas

Dažādie līmeņi

Sandra Trēziņa

Siltās dienas mudināt mudināja ņemt rokās grābekli un meklēt kādu pleķīti tuvākajā apkārtnē, lai padarītu to tīrāku un acīm tīkamāku. Pērnās koku lapas, kāds nokaltušas zāles kumšķis, vēja un sniega nolauzti zari, nez no kurienes izlīdis stikla gabals jau vienmēr atrodas vācams. Bet ko sētniece katru rītu slauka pie mana loga, ka švīkst vien, nudien nezinu. Arī kaimiņos esošās daudzdzīvokļu mājas tīrības un kārtības uzturētāja patiesā sašutumā meklē vainīgo, kurš, nesot kaķa kastes saturu, daļēji to jau iztukšojis pa ceļam uz atkritumu izbēršanu. Un māju apkārtne, modro sētnieku uzraudzīta, patiešām tīkama, neredz nevienu lieku gruzīti. Viss kārtībā, ja kādam par kopšanas darbiem samaksā. Ja vien nebūtu jāšķērso teritorijas, kurās atalgotu sētnieku nav, viss liktos lieliski. Ja vien…

Diemžēl cilvēka patieso dabu redzam tieši šādās teritorijās. Tie, kas piedalās Lielajā talkā, zina, ko cilvēki mēdz izmest vai atstāt aiz sevis. Tikai iznāk tā, ka talkās piedalās ne jau tie piesārņotāji, un reizēm nolaižas rokas, redzot, ka kāda teritorija, kur pagājušajā gadā talkots, šogad izskatās tāda pati, nu, piemēram, dzelzceļa līnijas apkārtne Cēsu teritorijā. Ja katru dienu jāiet tai garām, kļūst neomulīgi, skumji, pat bezcerīgi. Patiešām, kādēļ vieniem gadu no gada viss jāsakopj, ja citi to atkal un atkal piemēslo!

Meklējot skaidrojumu šai situ­ācijai, secināju, ka te uzskatāmi izpaužas mūsu kā sabiedrības locekļu dažādie līmeņi: 0. – metu visu zemē, un man vienalga, kas ar to notiek; 1. – es zemē nemetu neko, jo uzskatu, ka tas ir kulturāla cilvēka necienīgi; 2. – es dusmojos uz tiem, kas piesārņo apkārtni, un spēju viņiem par to aizrādīt; 3. – es spēju pacelt to, ko nometis kāds cits, jo apzinos, ka tikai tā var veidot vidi, kurā gribas uzturēties.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *