Raksti

Domas

Dari tā, dari šitā

Līga Salnite.

Nepilnības, trūkumi, novirzes un pat būtiskas kļūdas kādos procesos un ko ar to visu iesākt – par to neviļus sanāca aizdomāties iepriekšējās nedēļas nogalē.

Skaidrs, ka mans – rakstošā cilvēka – viens no pienākumiem ir pamanīt, izzināt un informēt par institūciju lēmumiem, misēkļiem to pieņemšanā, arī neefektīviem risinājumiem. Ideāli, ja izpētes ceļā dzimst arī kāds piedāvājums vai burtiski ideja, ko piešķilt konkrētās problēmas šķetināšanā. Tomēr tas jau ir vairāk iestāžu vadītāju, amatpersonu, kvalitātes kontroles sistēmu aramlauks. Mediji ziņo, pieminētie subjekti vai atbildīgās instances vērtē, vai ir vērts un kā tieši būtu labojams akcentētais trūkums. Savukārt lasītāji saskaņā ar savu vērtību skalu spriež, cik nozīmīga vai nebūtiska loma šai ziņai ir viņu īpašajā dzīvē. Loģiski un lielos mērogos jau tā arī notiek.

Tas, ko sevī pieķēru – šai izjūtai varētu būt triviāli sievišķīgs skaidrojums, bet varbūt arī audzināšanas un kultūras kods, ka man svarīgi ir stāstīt par trūkumiem, pārpratumiem un tā sau­camajām nepareizībām, kuras neceru un reizumis pat nevēlos redzēt izlabotas. Manuprāt, svarīgi ir runāt, ierosināt domāšanas procesus, saskatīt sakarības ar savu dzīvi pat tajās lietās, kuras parasti nemētājas tavā ikdienas ceļā.

Esmu ļoti apmierināta, ka kolēģi no citiem plašsaziņas līdzekļiem rūpīgāk piesekojuši vakcinācijas procesam un pamanījuši dažādas atkāpes no sagaidītā taisnīgā rindas procesa, ka pie gaidītās vakcīnas pret Covid-19 tikuši kādi personāži ne no prioritārajām grupām. Par to ir jāzina un skaidrojumam par katru gadījumu – vai jau sistēmisku kļūdu – ir jāizskan publiski. Tomēr – vai tiešām es kā sabiedrības viena vienība ko neatsveramu iegūšu, ja uztraukšos par to, ka kāds pielīdis rindā priekšā man? Vai tiešām jāpieprasa demisija, ko nebeidz rakstu komentāros un mikroblogošanas vietnē Twitter pieminēt sabiedrībā zināmākas personas? Kad iepretim publiskajā telpā izskan atskaite par aizvadītajā diennaktī vakcinētajiem, to­starp arī kādu 103 gadus vecu sociālās aprūpes centra personu, kritikas vilnis atgriežas no jauna, tik – ar citiem vējiem. Tiek apšaubīta personas brīvprātīgā piekrišana, piesaukta “izmēģinājuma trusīša loma” un pat kauna trūkums medicīnas jomas atbildīgajiem. Labi nebūs nekad.

Pats vakcinācijas process kopumā gan tā arī nespēj ieripot – tempa tiešām pietrūkst, lai arī kādā secībā vakcīnas gribētāji pie tās tiktu. Tas ir problēmas centrs, ko vēlētos redzēt šķetināmies pēc iespējas ātrāk.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *