Raksti

Domas

Dārgais hobijs

Monika Sproģe

Grāmatu lasīšana ir neatņemama žurnālista ikdienas sastāvdaļa, jo tieši valoda ir šīs profesijas darba instruments, kas jākopj rūpīgi un ar mīlestību, turklāt es patiešām lasu ar aizrautību. Pēdējos gados vairāk esmu apmeklējusi bibliotēkas, bet klusā balstiņa nemitīgi čukst par termiņiem un datumiem, kuros jāatceras lasāmais nogādāt atpakaļ. Šis mazais, kaitinošais prāta čuksts rada diskomfortu un neļauj grāmatu izbaudīt nesteidzīgi, ar pārdomu pauzēm, kafijas krūzi un ieritināšanos savas mājas gaišākajā stūrītī tad, kad es to vēlos un kad man tam atradies laiks.

Nu jau ilgi un ar nepacietību gaidu bibliotēkas lasītāju rindā uz Kristinas Sebuļauskaites “Silva Rerum” trešo daļu. Tā vien šķiet, ka rinda nekust uz priekšu, tāpēc nolēmu grāmatu nopirkt. Galu galā – manā ģimenē ir pedantiski grāmatu glabātāji un “Silva Rerum” bez šaubām atradīs savu vietu mājas bibliotēkā. Tomēr mans prieks beidzās pat lāgā nesācies. Grāmatas cena bija rakstīta divos desmitos eiro. Es nespēju izlemt, trinos un klīdu starp veikala plauktiem. Paņēmu citu grāmatu, kas saistīja acis, arī tā izrādījās pārāk dārga, lai bez apdomas un rūpīgas sava budžeta pārskatīšanas ņemtu ciet. Lasīšana ir kļuvusi par ekskluzīvu hobiju, ja uzsveram, ka vēlamies grāmatu redzēt mājas plauktos.

Tāds dīvains paradokss – runājam par bērniem, kuri sēž, ieurbušies datoru ekrānos, neprot rakstīt sacerējumus un neinteresējas par grāmatām, taču tanī pašā laikā grāmatu cenas ir tik ļoti uzblīdušas, ka nav nemaz pa spēkam tās samaksāt. Var jau pieminēt bibliotēkas, tomēr arī tur pieejami vien daži dārgāko grāmatu eksemplāri un ir garas rindas. Tā negribu piedzīvot to, ka e-lasītāji izspiež no aprites reāli aptaustāmas grāmatas, jo tam grāmatu plauktam manās acīs tomēr piemīt savs šarms.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *