Raksti

Domas

Daba dziedē, mēs to piesārņojam

Monika Sproģe

Piektdienas pēcpusdienas parasti ir vissatraucošākās. Drīz, drīz darba nedēļai varēs pielikt kārtīgu punktu. Sadarījusi visus darbiņus, bet nepadarītos vienkārši ignorējot, izķeksēju mugursomu no skapja. Ar apmierinātu nopūtu domāju, kā gan man paveicies! Paveicies, ka mani no visām četrām debespusēm ieskauj meži un pļavas, ka nav stundām jāsēž sastrēgumos, lai izkļūtu no pilsētas džungļiem. Man nav jāapskauž cilvēki, kuri dodas pretī izaicinājumam atklāt jaunas vietas, es nesēžu ar čipsu paku siltā dīvānā, kuru ieskauj dzīvokļa sienas. Nē! Man viss ir vienkārši, un par to atgādina priedes aiz loga.

Dažām meitenēm vajag dimantus, bet citām hammaku (kokos iekarināmu guļamsistēmu), mieru, klusumu un siltu tēju. Taisnība bija tai itāļu meitenei, kas teica, ka pie mums ir meditatīva daba. Tā pati neprasot iespiedusies mūsu esībā. Redzi, itāļi šādu mieru nemaz nevar izturēt, tas viņus padarot trakus. Bet ko nu par citiem, labāk paskatīties uz sevi.

Kad sēdi mājās, šķiet, arī citi dara tāpat. Kurš dullais gan tādā laikā iet ārā? Ārā tumšs, mīnus septiņi grādi, kurš šādā vakarā skrien krosiņu? Taču, izbāžot savu snīpi tālāk par piemājas slieksni, saproti, ka visās malās kaut kas kust, pilsēta neguļ. Pat deviņos vakarā cilvēki skrien, sporto, bet, ejot gar Gauju, pamani, kā trijotne rūdās ledainajā peldē. Kolosāli!

Cilvēki met sev izaicinājumus un dodas piedzīvojumos. Turklāt pēdējos mēnešos patīkami uz meža takas sastapt svešiniekus, tādus pašus ar mugursomām plecos, un saņemt saulainu: “Sveiki!” Nu tā vairs nav ārzemnieku paraža, beidzot arī mēs, aukstie letiņi, uzsmaidām viens otram un sasveicināmies.

Ņemot vērā, ka ikdienā pārvietojos ar auto, šādas pastaigas vakaros nāk tikai pa labu, jo aizved prom no trokšņainiem lielceļiem un ļaužu burzmas. Saprotu, ka var arī citādāk, var dabiskāk un vieglāk. Abi ar vīru dodamies arvien dziļāk mežā un meklējam to ideālo vietu, kur var iekurināt ugunskuru, uzcept līdzi paņemtās desiņas, piekost maizi un izdzert krūzīti karstas tējas no termosa. Te kā uz pasūtījumu priekšā egļu pudurītis. Saaugušas skaistā ielokā, tās veido zaļo dabas istabu. Uguni iekurt viegli, treniņš nācis pa labu. Mežā krēslu nomaina tumsa, iestājas pilnīgs miers. Turpat netālu var dzirdēt Gaujas plūdumu.

Esam mežā un upes malā, karstā tēja sasilda. Veramies sprakšķošajās dzirkstelēs, ik palaikam pārbaudot, vai apkārt viss mierīgi. Šķiet, tēja garšīgāka un pat maize bez sviesta ir izcila. Tā, ne čiku, ne grabu, piezogas prieks. Prieks, kas radies vienkāršībā.

Tik viena gan žēl. Tukšas konservu bundžas, stikla pudeles un burkas, dakšas, naži, maisi, papīri un visādi citi civil-fekal-kritumi ir vai uz katra soļa. Visbriesmīgākās ir ugunskura vietas, pie kurām ērti piebraukt ar mašīnu. Kad gribam nedaudz dabas, gribas savest kārtībā savas domas vai vienkārši neko nedomāt, tad gan cilvēki zina, kurp jādodas. Taču tikko kārtīgi atpūtušies, nomet meža vidū savu drazu, lai daba pati tiek ar to visu galā, pagriežas un dodas prom.

Nobeigumā tikai teikšu – nebiju domājusi, ka starp sportistiem ir arī Cūkmeni. Jā. Starp orientēšanās entuziastiem un arī starp riteņbraucējiem. Spīdīgo enerģijas batoniņu, pulverīšu un dzērienu iesaiņojumu paliekas trasēs, uz takām var manīt ik pēc pārdesmit metriem. Būtu jauki ceļā uz panākumiem dabai atdot kaut pašu mazumiņu – kārtību aiz sevis.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *