Raksti

Domas

Bet tautasdziesma…

Jānis Gabrāns

Amerikas vēsturē zināms periods, ko sauca par zelta drudzi. Vikipēdija saka, ka “zelta drudzis” ir parādība, kad pēc zelta atklāšanas kādā vietā turp dodas cilvēku pūļi, lai iegūtu dārgo metālu un kļūtu bagāti.

Ja šajā nedēļas nogalē nonāksiet kādā Rīgas lielajā iepirkšanās centrā, redzēsiet citu drudzi – iepirkšanās drudzi, kas turpināsies arī nākamās nedēļas otrajā pusē. Šīs nedēļas nogalē visi turp dosies dāvanu meklējumos, nākamnedēļ – pastiprināti tiks iepirkta pārtika un dzērieni.

Mēdz teikt, ka Ziemassvētki ir mīlestības, gaišuma un labestības laiks. Var jau būt, ka kāds pārpildītajos iepirkšanās centros arī domā atrast mīlestību, gaišumu un labestību, kāds varbūt pat nodomā, ka kaut ko no tā varēs arī nopirkt. Cilvēki steidz no veikala uz veikalu, domājot, pērkot, drīzāk gan tikai pērkot, daudz nedomājot, jo tik daudzi taču jāapdāvina. Un, jo ilgāks šis skrējiens, jo vairāk pazūd mīlestība, gaišums un labestība, un cilvēks lēnām pārvēršas par mantu pirk­šanas robotu, kurā aug neapmierinātība un dusmas, jo visur rindas, drūzmēšanās, spiešanās. Un vai katrs nodomā: “Tie cilvēki nevarēja citā laikā dāvanas pirkt!?”

Pārbraucot mājās, process turpinās, jo jāsadala, kas kuram tiks, jāsaprot, vai tiešām derēs, jāsecina, ka vēl tam un tam nav nekas nopirkts, un vai tas un tas neapvainosies, ka nopirkts tik vien. Varbūt vajadzēja ko vairāk, un tiek pirkts vēl un vēl. Nav, ko domāt, cik maksās, jo ātrie kredīti jau sen mudina nedomāt, bet svinēt tūlīt un tagad. Tā teikt, lai rītdiena pati par sevi parūpējas, mēs dzīvojam šodienai!

Te atmiņā atausa Edgara Liepiņa dziedātās dziesmas vārdi: “..bet tautas dziesma skuju svārkos pie durvīm bikli mīņājas, kā baidoties, lai traukos dārgos no viņas neiebirst kaut kas.”
Šajā pirkšanas drudzī mēs tik ļoti pazaudējam šo tautas dziesmu, šo Ziemassvētku brīnumu, kuru atceramies no bērnības. Cenšamies to piedzīvot, bet neizdodas. Jo neskatāmies uz pasauli ar bērna acīm, bet pieaugušā vērtību skalu, kurā valda mantu kults. Domājam, jo lielāku (dārgāku) dāvanu kādam pasniegsim, jo viņam šis Ziemassvētku brīnums būs lielāks. Taču svētki paiet, un jūtamies iztukšoti ne tikai finansiāli, bet, kas pats skaudrākais, arī garīgi. Neesam ieguvuši neko no cerētā, un saņemto dāvanu kaudze nemaz nesniedz to prieku, pēc kura ilgojāmes. Visticamāk, arī nesaprotam, kāpēc tā ir noticis, jo tik ļoti centāmies, tik ļoti gribējām. Taču visā tajā nepamanījām, ka “tautas dziesma skuju svārkos pie durvīm bikli mīņājas…”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *