Raksti

Domas

Bērzā pirmās zelta zaru svēdras

Andra Gaņģe

Par ko negribas domāt piektdienā, nedēļas nogalē? Par krītošo IKP, par to, kā situācija Baltkrievijā ietekmēs Latviju, par likumdevēju darba kvalitāti, par… Jā, par daudz ko negribas domāt. Varbūt vērts pāris dienu neieslēgt ziņu un diskusiju pārraides dažādos elektroniskos medijos, presē nelasīt tos gabaliņus, kas par politiku, tuvāku vai tālāku, bet, piemēram, apaut lietus necaurlaidīgus zābakus un doties laukā, skatīties, kā pie mums nāk rudens. Laikavīrs Toms Bricis jau arī vairākkārt teicis, ka meteoroloģiski vasara beigusies, atliek viņam vien piekrist, kad redzi bērzā pirmās zelta zaru svēdras. Kļavu rudojamies gan vēl nav izdevies manīt. Bet drīz jau būs. Cēsīs ir viena, kas man pirmā pavēsta, ka rudens pa īstam klāt, tā ir gandrīz centrā, pie Lejas kapiem. Tieši kura, neteikšu, pavērojiet paši.

Pīlādžogas jau vairākas nedēļas sarkanas, vien šogad to zaros tik maz, ka grūti pamanīt. Nez, vai putniem būs, ko aukstajā laikā mieloties? Varbūt mums, cilvēkiem, nāksies vairāk domāt par piebarošanu. Arī tās rūpīgās mājsaimnieces, kas gādā par savējo veselību tumšajā vīrusu laikā (nedomāju kovidu), pukojas, ka pīlādžu sīrupam izejvielu pietrūkst. Stāsta, ka dažviet koki pavisam tukši, neesot ne odziņas.
Ko vēl šajā rudens nākšanā var pamanīt? Vēl nenopļautajos laukos daudz ušņu pūku. Nu gan lietus tās samērcējis un padarījis pavisam pelēkas. Vien jādomā, vai savulaik lauksaimnieku tik ļoti vajātās nezāles tagad kļuvušas par videi draudzīgu saimniekošanas simbolu? Kas vēl? Nav bijušas salnas. Pirmajā septembra rītā dārzā varēja nogriezt dāliju ziedus, ko nest uz skolu. Kaut jāatzīst, pēdējos gados pat neatceros, kad tie nebūtu sagaidījuši šo svinīgo reizi, taču pirms vairākiem gadu desmitiem salnu nokosti ziedi jau septembra sākumā bija diezgan ierasta parādība.

Vērot, kā nāk rudens, var visvisādi. Ikgada saprotamo pat nav vērts pieminēt, to zina katrs, piemēram, kartupeļu rakšanu. Bet ir vērts atrast kādu savu īpašu vietu, redzes nobīdi, lai atzīmētu atmiņā šo laiku, šo brīdi. Skat, tas lielais akmens septembra lietavās ieguvis pavisam citu krāsu, un to redzi tikai tu. Tavējais akmens, tev tas atklājas. Vien jāmāk šo mirkli paturēt sev.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *