Raksti

Domas

Atsūti man telegrammu

Līga Salnite.

Pirms 178 gadiem – tālā 1840.gada 20.jūnijā – Semjuels Morze patentēja punktu un svītru apzīmējumu kopumu ziņu pārraidīšanai telegrāfā, kuru kopš tā laika pazīstam kā Morzes kodu. Lai kādi ir vēsturnieku viedokļi par bijušā gleznotāja reālo ieguldījumu šī tālsaziņas koda izveidē, nenoliedzams ir fakts, ka līdz ar koda ieviešanu Morzes vārds ir kļuvis simbols pats par sevi. Tas nav bijis tikai noderīgs saziņas rīks valstiski un arī privāti izšķirošos notikumos, tāpat tā nebija tikai kāda liela tirgus sektora atvēršanās, nodrošinot darba un krietni vēlāk arī biznesa iespējas virknei uzņēmīgu cilvēku. Manuprāt, tas kļuvis par simbolu cilvēka alkām būt “pāri visam”, vēlmei piešķirt sev spējas, ko Dievs vai daba mums, cilvēciskajām būtnēm, nav atvēlējusi, piemēram, šādi sazināties, pārvarot jebkādus attālumu un telpas šķēršļus.

Protams, nesaskatu tajā ko nosodāmu, bet gan antropoloģiski interesantu. Turklāt arī es, emocionāli gan vēl izjūtot vieglu protestu pret pārlieku tehnoloģiju iesaisti ikdienas soļos un darbos, pilnībā bez šiem izgudrojumiem mūsu dzīvi sen vairs nespēju iztēloties – ne bez vēlāk ieviestā telefona, ne bez telegrāfa “mazmazbērna” – elektroniskā pasta. Tomēr atļaušos, iespējams, pārmērīgi dramatisku salīdzinājumu, lai izskaidrotu savas izjūtas: kad kārtējo reizi esi sapinies pienākumā ziņot par mazākajām pārmaiņām savā dzīvē vai kad pieredzi nelielu panikas uzliesmojumu, jo tuvinieks jau divas reizes (!) pēc kārtas nav pacēlis telefona klausuli… manās asociācijās “izpeld” gardi smejošs Mefistofelis un vicina manis pašas parakstītu līgumu. Gribējām mēs, cilvēki, pārkāpt laika un savu iespēju robežas – nāksies tad stiept arī to nastu, ko mums uz pleciem krauj uzņemtās saistības.

Taču atmodinot sevī romantiķi un atmetot drūmi eksistenci­ālās pārdomas, gribu dalīties arī ar personīgi nesen atklāto patīkamo pārsteigumu stāstā par telegrāfa vietu mūsu dzīvē. Telegrammas nav vēstures fosilija, izrādās, tas joprojām ir pieejams pakalpojums “Latvijas Pastā”. Tiesa, izpētot cenrādi, diez ko lēts prieks tas nav, tomēr varbūt kādu šī ziņa vēl var iedvesmot nelielam sirsnīgam vai pat romantiskam žestam ar vēstures garšu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *