Lai gan ražas bagātība mudina domāt praktiski, līdz ar rudens noskaņām piezogas arī filozofiskās apceres. Nesen apjautu, ka ir iespējams izmērīt, vai dzīvoju īstu dzīvi. Ar draudzeni spriežot, kā lai vecumdienās savās atmiņās raksta stāstu, kas izdzīvots un brīvs no nožēlas, prātā iespiedās doma, kas nu jau kļuvusi par dzīves mērauklu. “Ja kaut kas ir pa īstam, tas nepāriet,” teica draudzene, ļaujot man piebilst: “Un tādēļ vien, ka nepāriet, varam zināt, ka tas ir pa īstam.” Tik vienkārši! Atbildi varam atrast, ieklausoties sevī. Ja šodien gribu uzcelt māju, vai to gribēšu arī parīt, kad būšu noskaidrojusi būvniecības kopējās izmaksas? Ja šodien mīlu kādu cilvēku, vai mīlēšu viņu arī tad, kad tikšu sāpināta? Ja šodien uz darbu dodos ar prieku, vai tas saglabātos arī tad, ja, līdzīgi kā citos uzņēmumos, pat algas dienā būtu jāknapinās? Esmu pārliecināta, ja vēlme nepāriet, ja ilgu laiku nedod miera kāds sapnis, ja nepārtraukti domājam par kādu cilvēku, ja nenogurstam no darāmā… tad varam zināt, tas viss ir pa īstam. Tomēr, vai mēs tā dzīvojam? Vai tas, kas mums ir un ko vēlamies iegūt tādēļ vien, ka negribam izskatīties sliktāki par citiem, tiešām mums ir vajadzīgs? Vai nedzīvojam mantkārīgās pasakās? Prātā nāk nesen lasīts, bet jau pirms vairākiem gadiem kāda ASV mācītāja uzrakstītais mūsdienu paradokss: “Mums ir augstākas celtnes, bet zemāki mērķi; plašāki lielceļi, bet šaurāks skatījums uz lietām; mēs tērējam vairāk, bet mums pieder mazāk, pērkam vairāk, bet priecājamies mazāk. Mums ir lielākas mājas, bet mazākas ģimenes; vairāk sadzīves tehnikas, bet mazāk laika; vairāk zinātnisko grādu, bet mazāk veselā saprāta; vairāk zināšanu, bet mazāk spriešanas spēju; vairāk ekspertu, tomēr vairāk arī problēmu; esam veikuši ceļu uz Mēnesi, bet apgrūtinoši ir pāriet ielai, lai satiktu kaimiņu.” Kur ir īstā dzīve? Vajadzībās vai sajūtās? Anda Dzenža