Raksti

Domas

Atmodu nedrīkst piesavināties

Sarmīte Feldmane

Diezin vai kāds Latvijā nezina, kas ir atmoda. Sen vairs ar to nesaprot tikai kā dabas mošanos vai jaunas dienas sākumu. Vārdam “atmoda” ir klātesamība latviešu tautai izšķirīgos, liktenīgos brīžos. Latvijas tautas un valsts vēsturē ierakstītas trīs atšķirīgas atmodas. Pirmā bija jaunlatviešu kustība 19. gadsimta vidū, kas vainagojās ar Pirmajiem vispārīgajiem dziedāšanas svētkiem Rīgā 1873. gadā. Otrā atmoda bija kustība, kas noveda pie Latvijas neatkarības iegūšanas 1918. gadā. Terminu “atmoda” ieviesa latviešu publicists, rakstnieks un vēsturnieks Ernests Blanks. Viņš arī bija pirmais, kurš 1917. gada jūlijā formulēja prasību pēc pilnīgi neatkarīgas Latvijas valsts. Trešajā atmodā 1991.gadā Latvija atguva neatkarību.

Vārds “atmoda” jau no 19.gadsimta vidus saistās ar brīvību, ar savu valsti. Nupat parādījies jauns šī vārda lietojums, drīzāk izmantošana. Trīs politiskās partijas Latvijā nodibinājušas partiju apvienību “Atmoda”.

“Neviens šo vārdu nav privatizējis vai licenci izņēmis tā lietošanai. “Atmoda” tieši tāpēc, ka beidzot šis laiks ir iestājies, kad tiešām ir vajadzīga atmoda,” paudusi “No sirds Latvijai” dibinātāja Inguna Sudraba. Protams, protams, privatizējis neviens nav, bet vārds nav tikai burti, vārds nes vēstījumu, emocijas, tajā ir vēsturiskā atmiņa. Bet ko gan, lai sev piesaistītu uzmanību, politiķi nav gatavi darīt! Sevišķi jau tie, kam tā īsti nav sanācis būt par cienījamiem, vēlētāju mīlētiem. Viens tāds netika Saeimā un nu televīzijas pārraidēs pliks sēž vannā, cits aizrotē uz ārzemēm, bet vairāki dibina jaunas partijas, apvienības, biedrības un klubus. Tad vismaz par viņiem kāds medijs kaut ko pastāsta. Ja pašam pietrūkst gudru domu, saprašana mazāka par ambīcijām un svarīgo neatšķir no otršķirīgā, tad tikai ar ārišķību var likt savam vārdam skanēt. Bet, ja gluži kā Oļiņiete savu sakāmo “Lai es eju, kur iedama, Dieva vārds vienmēr man mutē” atkārto, kur vien var, tikai pieķerot klāt vārdu “atmoda”, ko domāt citiem? Kā neticēt cilvēkiem, kuri runā par Dievu un atmodu?

Partiju apvienība “Atmoda”, ko plānots pēc iespējas drīzāk reģistrēt par partiju, jauc galvu. Ja jau atmoda, tad tajā noteikti ir Atmodas veterāni, vai arī gluži otrādi – jaunā paaudze, kas vēl nav pie varas, kas gatava kaut ko darīt valsts labā, modināt, nevis graut, darīt, nevis sūkstīties, cik viss slikti un ka iepriekšējās paaudzes bijušas nesaprātīgas.

“Man liekas, tā ir tāda diezgan ciniska spekulācija partijas savtīgo interešu dēļ, jo atmoda mums tomēr nozīmē kaut ko daudz vairāk un tas ir tāds valsti veidojoša procesa apzīmējums, ko nedrīkstētu tā vienkārši valkāt,” teicis Atmodas līderis Dainis Īvāns.

Juridiski viss ir, kā nākas. Bet ir arī kas tāds, ko likumā nevar ierakstīt, ko cilvēki tāpat saprot, izjūtot cieņu, lepnumu. Vārds “atmoda” ir no tiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *