Raksti

Domas

Atjauno sevi. Izmanto ezeru un meža takas

Jānis Gabrāns

Pēdējā laikā sabiedrībā bieži dzirdam, ka nepieciešams restarts – uzņēmējdarbībā, izglītībā, attiecībās, katram pašam savi. Tiek piedāvāti kursi, semināri, citas mācības, un cilvēki gatavi tērēt naudu, lai iemācītos izmainīt savu ikdienu, savu dzīvi. Taču patiesībā viss panākams bez maksas, bez kursiem, vien ar savu iniciatīvu. Vismaz Cēsīs.

Atsākot darba ikdienu pēc atvaļinājuma, ģimenē nolēmām, ka rītos pirms darba brauksim peldēt uz Niniera ezeru, jo vakara peldes jau ir ierasta lieta. Te uzreiz jāteic, šis ezers ir īsta dāvana cēsniekiem, lai gan atrodas kaimiņu novada teritorijā. Protams, to izmanto arī Priekuļu novada iedzīvotāji, bet, šķiet, aktivitātes ziņā cēsnieki gūst virsroku. Zinājām, ka vakaros pie tā netrūkst aktīva dzīvesveida piekritēju, bet nedomājām, ka arī rītos tur ir tik daudz cilvēku. Peldētāji daudzajās peldvietās nomaina cits citu, nāk pa vienam, ģimenēm, ar draugiem, sastopami arī skrējēji, nūjotāji, kāds pastaigājas ar suni, cits brauc ar riteni, vingro.

Šur tur Latvijā dzirdams, ka iedzīvotāji pārmet pašvaldībai, ka nav izveidota infrastruktūra aktīvajai atpūtai. Pie Niniera nevienam par to nav jādomā, ir ezers, meža takas, ko vairāk vajag. Var peldēt, pastaigāties, skriet, ir viss, kas vajadzīgs labai relaksācijai. Patiešām labai. Jau pēc dažiem rītiem kļuva skaidrs, ka tas tiešām ir lielisks sākums dienai. Ūdens, lai arī vairs nav īpaši silts, nav arī stindzinošs, vēl var peldēt, kā saku, apļos un sajust, kā ķermenis atmostas jaunajai dienai. Netraucē pat sīks lietutiņš, kas pārsteidza dažos rītos. Braucot mājās, jūti, kā ķermeni dursta tādas kā vēsas adatiņas, tad mājās arī kafija garšo daudz labāk. Novērots, ka daži pēc rīta peldes turpat pie ezera iedzer kafiju, tēju, pabrokasto, lai pēc tam tūlīt dotos uz darbu. Pēc šāda sākuma diena iegūst citu krāsu, citu piepildījumu.

To labi atkārtot arī vakarā, kad diena pavadīta pie datora, pārslēdzoties no vienas tēmas uz otru, kad domas joprojām turpina joņot. Tādā brīdī ir tik brīnišķīgi aizbraukt uz ezeru, apiet lēnām loku, pēc tam nopeldēties, un ar atjaunotām domām var braukt mājās. Organisms pie šāda ritma jau tā pieradis, ka grūti iedomāties, kā būs tad, kad dienas sarausies pavisam īsas, kad ne pirms, ne pēc darba nevarēs tikt uz ezeru, jo zemi būs apņēmusi tumsa un restartam atliks vien brīvdienas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *