Raksti

Domas

Apzināties teiktā jēgu

Jānis Gabrāns

Kas būtu domājis, ka viena pateicība internetā izraisīs tādu vilni. Uzzinot, ka tiks izsludināta kārtējā mājsēde ar stingriem ierobežojumiem, savā facebook profilā ieliku nelielu pateicību, pasakot paldies par to visiem nevakcinētajiem. To varētu nosaukt par tādu kā dvēseles kliedzienu, jo šie ierobežojumi atkal lika tālākā plauktā nolikt teātra un koncerta biļetes uz pasākumiem oktobra beigās. Cēsu teātrī līdz pirm­izrādei bija atlikušas vairs tikai divas dienas. Uzskaitījumu varētu turpināt, tāpēc tiešām bija, kā teikt, pilna sirds.

Šī pateicība nezin kāpēc izraisīja viļņošanos. Lai arī ieraksta beigās norādīju, ka komentārus nelasu, līdz vakardienas pusdienlaikam jau bija pievienoti vairāk nekā 350 komentāri,    ar ierakstu bija dalījušies gandrīz divi tūkstoši lietotāju.

Tas lika aizdomāties, cik daudz laika cilvēki pavada soci­ālajos tīklos, lai rakstītu komentārus, atbildētu uz tiem. Es tiešām komentārus gandrīz nelasu, ne tos, kas ir pie maniem ierakstiem, ne citur, manuprāt, tā ir tukša laika pavadīšana. Izņēmums ir situācijas, kad tajos jāielūkojas, gatavojot kādu materiālu avīzei. Taču rodas sajūta, ka daudziem šie interneta komentāri ir tikpat svarīgi kā malks svaiga gaisa, un savukārt daudziem lasītājiem tie diemžēl    formulē pasaules uzskatus, viedokli par kādām lietām, situācijām. Jo, lūk,    komentāros taču tā bija rakstīts, lai gan princips taču skaidrs – viena tante teica. Ir lasīts par troļļu fermām Krievijā, kur cilvēki iet uz darbu, lai visu dienu no dažādiem kontiem rakstītu komentārus, paši uz tiem atbildētu, lai radītu aktīvo saziņu un tamlīdzīgi. Šķiet, arī Latvijā tas darbojas, jo kā gan cilvēki atrod laiku visu izlasīt, visu komentēt.

Tajā visā diemžēl pilnībā pazūd atbildība par sabiedrību, atbildība par savu rīcību. Izteikts vārds pazūd, to vairs nenoķert, bet rakstīts paliek. Lai arī steigsies to izdzēst, internetā tas būs, kāds to būs jau piefiksējis, iemūžinājis.

Mēs piemirstam, ka viss mūsu dzīvē sākas ar vārdu un beidzas ar to. Rakstītu, runātu, bet ar vārdu. Ar vārdu dzimst un mirst mīlestība, ar vārdu sākas naids, tāpēc būtu svarīgi sekot tam, ko runājam, ko ierakstām sociālajos tīklos. Atzīsim, ka cilvēki nepārtraukti slīgst vārdu plūdos, kuriem pārsvarā nav nekādas vērtības. Mēs to saucam par tukšu runāšanu un to dzirdam ik uz soļa. Reiz izlasīju labu atziņu: “Labāk klusēt līdz brīdim, kad tev ko jautās, nevis tukši muldēt līdz brīdim, kad tev liek aizvērties.”

Ja mēs pārdomājam un apsveram savus vārdus, apzināmies to jēgu, tad saprotam, ka dažkārt nevainīgs joks, pateikts neapdomīgi, var novest pie visbēdīgākā rezultāta. Viens vārds var kļūt par pēdējo pilienu, kas pārpildījis cilvēka izmisuma kausu. Tiesa, ja apzināmies teiktā jēgu, bet komentāru sadaļas sociālajos tīklos un ziņu portālos liecina, ka lielai daļai līdz tam ļoti tālu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *