Par laiku, kad mūsu mammas varēja doties pensijā no 55 gadiem, tēti no 60, nemēdzam skaļi runāt, un šobrīd jo īpaši par to, kas saistīts ar atmiņām, no kurām gribam atbrīvoties, varbūt nevajadzētu izteikties, tomēr notikumi Francijā uzvedināja uz pārdomām – un kā ir ar mums, Latvijā dzīvojošajiem. Ieklausoties ziņās par kārtējiem streikiem Francijā, kas notiek, protestējot pret pensionēšanās vecuma palielināšanu, par pārsteigumu sev, atklāju, ka vienā no stabilākajām un vecākajām Eiropas Savienības valstīm pensionēšanās vecums šobrīd ir 62 gadi, kamēr mēs tuvojamies jau 65! Turklāt jau izskan ziņas, ka esošā situācija (demogrāfiskā, ekonomiskā u.c.) valdību mudina domāt par jaunu robežas pārbīdīšanu, pēc kuras tad nu varēsim doties savā pirmsnāves atvaļinājumā. Izskan prognozes, ka nākamais vecuma slieksnis būs 70. Mēs neko, nekas neliecina, ka mūs tas īpaši uztrauktu, savstarpēji pašausmināmies, pažēlojamies, nopūšamies – kā būs, tā būs. Kādu vezumu kraus, tādu vilksim. Tāda esot latviešu daba: miermīlīgi, pacietīgi, strādīgi, kurnētāji savā aizkrāsnē. Daži apgalvo – uz ko ekstrēmāku esam spējīgi vien Pilnmēnes laikā.

Bet Francijā, īpaši Parīzē, ļaudis iziet demonstrācijās, protesta akcijās, streiko, arodbiedrības iestājas par saviem biedriem, nestrādā lidostas, paralizēta vilcienu satiksme. Francūži nesamierinās ar visu, ko nolemj valdība, īpaši jau tad, ja tas tik būtiski skar katru personīgi.

Skaidrs, ka, atgūstot neatkarību, Latvijā bija jāmainās un mainījās visa sistēma. Vērtējot brīvību un neatkarību augstāk par visu, toreiz, pag.gs. 90., ar izpratni pieņēmām jaunos nosacījumus arī attiecībā uz pensionēšanās vecumu, kad tas, ja nemaldos, palielinājās līdz 62 gadiem. Nākamais vilnis bija 2014.gadā, kad pensija ik gadu sāka attālināties par trim mēnešiem, līdz 2025. gadā tie būs jau minētie 65.

Mēs no tā vairs izbēgt nevaram, vai tas izdosies francūžiem? Un vai Latvijā arī turpmāk visu pieņemsim, tā teikt, ar paceltām rociņām? Pieņemts, ka pie mums streiko tikai skolotāji, reizumis arī medicīnas darbinieki, un arī tad sabiedrības attieksme nav viennozīmīga. Daudz, gribētos teikt- pārāk daudz – izskan: “Vai tad tā nu vajadzēja, var taču visu atrisināt sarunās; streiku dēļ cietīs bērni, pacienti” u.tml.

Varbūt mūsu miermīlīgumu pozitīvāk ietekmēs klimata pārmaiņas, kļūs siltāks, saulaināks, vairāk patiksies uzturēties kopā ar citiem. Dienvidu zemju iemītnieki, pie kuriem pieder arī francūži, esot karstasinīgāki, ekspresīvāki. Dzīvosi, redzēsim.