Raksti

Domas

Absurda karalis

Par sapņiem var tikai brīnīties, tā arī neizprotot, kāpēc esi nosapņojis konkrēto stāstu, notikumu. Tā šonedēļ sapņoju, ka kopā ar Putinu ejam pa Cēsu ielām, pikojamies (acīmredzot tas notika ziemā), darām citas ēverģēlības. Sapnis izbeidzās brīdī, kad iegājām paēst bijušajā ARR ēdnīcā. Tātad sapnis vēl par laikiem, kad tā darbojās. Pamodos un tā arī nesapratu, ko tas gan nozīmē, jo iepriekšējā vakarā pat ziņas televīzijā nebiju skatījies. Lai gan šis bija pirmais sapnis, kad tusēju ar kādu no pasaules varenajiem, sapnī viņš bija pārsteidzoši cilvēcisks, bet nākamajā dienā lasītās ziņas visu nolika pa vietām. Sarunā ar Francijas prezidentu V. Putins izteicis versiju, ka opozicionārs Aleksejs Navaļnijs varētu būt pats sevi saindējis ar “Novičok”. Un, lai absurda mērs būtu pavisam pilns, Putins norādījis, ka nervu paralizējošās vielas pēdas varētu vest uz Latviju, kur dzīvojot viens no šīs indes radītājiem. Labi, ka Francijas prezidents šos “murgus” noraidījis, bet, visticamāk, Krievijas iekšienē šīs ziņas tiks tiražētas un daļa sabiedrības arī noticēs.

Var tikai brīnīties, kā lielajā kaimiņvalstī tiek arvien vairāk falsificēta vēsture, visu pavēršot pēc Kremļa saimnieka vēlmēm. Arvien vairāk tur notiek atgriešanās dziļajos padomju laikos ar ideoloģisko presingu, sācies tas jau sen. Kremlim pakļautie mediji tiražē tikai vienīgo patiesību, kurā Putins tik sper soli pa solim patiesības sagrozīšanā. Atceramies pirms kāda laika viņa pausto, ka 2.pasaules kara izraisīšanā vainīga Polija, un tā absurds seko absurdam. Te pat nerunāsim, ka Kremļa uzskatā Baltijas valstis tiešām ar atplestām rokām sagaidīja “atbrīvotājus” gan 1940.gadā, gan arī pēc kara. Viņš pat norādījis, ka Baltijas valstu iekļaušana PSRS sastāvā 1940.gadā atbilda tā laika starptautiskajām tiesībām un valstu likumiem.

Ja tas turpināsies, nebrīnīšos, ka, velkot paralēles ar to, ka Navaļnijs pats sevi saindēja, Kremļa saimnieks pasludinās, ka arī 25.martā un 14.jūnijā baltieši paši ar prieku sēdās vagonos, lai brauktu atpūsties uz Sibīriju, un tur labprātīgi devās strādāt mežos, raktuvēs, citviet, un paši labprātīgi izvēlējās nosalt, nomirt badā vai citādā veidā iet bojā.

Lai arī pats esmu piedzīvojis PSRS ideoloģisko mašinēriju, tomēr brīnos, ka mūsdienās tik ļoti var manipulēt ar faktiem, pārrakstīt vēsturi un rīkoties ar to kā literāts ar kāda daiļdarba sižetu, kas top tieši tāds, kādu autors to iecerējis. Un nebeidzu brīnīties – cik ilgi tas turpināsies?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *