Veselavas pagasta zemnieku saimniecībā “Jaunkausuļi” beigušās talkas dienas. Zivju dīķu nozvejošanā iesaistījās mājinieki, radi un kaimiņi. Ūdens līmenis pamazām krītas, grāvītī ierīkotajā tīklā iepeld pirmās karpas, līdakas, līņi, kāds asaris. Drīz tiek smeltas aizvien lielākas zivis.

“Zivis nav tik lielas kā citas vasaras, nozveja mazāka. Karpai patīk siltums, bet pavasaris bija vēss. Tagad ir silts, labi barojas. Varbūt par agru zvejojam, taču parasti dīķi tiek nolaisti oktobra sākumā. Citus gadus ap šo laiku bija slapjš sniegs, kurinājām ugunskuru, lai sasildītos,” pastāsta pieredzējušais zivkopis Aivars Mārtiņjēkabs un uzsver: “Jājūt, kas notiek dabā. Visu laiku jāseko līdzi, arī zivīm – kā tās jūtas, vai ēd.”

Zivis tiek sašķirotas vaislai, audzēšanai, pārdošanai. “Piepra­sītākā ir karpa. Der žāvēšanai, cepšanai cepeškrāsnī, bet ir pircēji, kuri grib tikai asarus vai raudas,” pastāsta zivkopja meita Iluta. Viņa pamazām pārņem tēva arodu. “Galvenais, ka viņai interesē zivkopība un ir tuva daba,” gandarīts tēvs. Arī mazdēlam Rihardam un znotam Aivaram zivkopība nav sveša.
“Jaunkausuļos” dīķi aizņem ap 14 hektāriem. Atsevišķā dīķī aug mazās zivis, pavasarī tās tiek zvejotas, šķirotas un sadalītas pa citām ūdenstilpēm. Ir atsevišķi nārsta dīķi. “Visu gadu ir, ko darīt, arī ziemā, nekad nevar zināt, kāda tā būs. Ja zivīm trūkst skābekļa – atkal darbs,” stāsta A.Mārtiņjēkabs.

Kā katram zivkopim, arī “Jaun­kausuļu” saimniekam kreņķus dara gārņi, ūdri, bebri, jūras ērgļi, ūdeles. Aivars uzsver, ka dabā jābūt līdzsvaram, bet nu vairs tā nav. “Pēdējos gados gan nav bijis problēmu ar tādiem, kuri nāktu te makšķerēt. Tomēr privātīpašumu respektē,” teic veselavietis.

A. Mārtiņjēkabs vērtē, ka Latvijā dīķsaimniecībā nav jūtama attīstība. Ir dīķi, bet tie netiek nopietni apsaimniekoti, lai izaudzētu zivis. “Daudziem šķiet, ka zivis vienkārši aug. Tāpēc savulaik arī daudzi saraka dīķus. Paši stāstīja, domājuši, ka zivis iznārsto un rudenī var vest uz tirgu. Taču paiet trīs gadi, turklāt kārtīgi barojot, līdz karpa sasniedz vērā ņemamu svaru,” pastāsta pieredzējušais zivkopis. Iluta vairs pat nebrīnās, ja kāds prasa, cik lielu vajag dīķīti, lai izaudzētu zivis. Kad viņa pajautā, vai tam būs caurtece, brīnās, kāpēc tāda vajadzīga. “Zivis neaug visur, kur ir ūdens. Un nedrīkst dīķī laist vairāk par normu. No hektāra, ja nepiebaro, var iegūt līdz 250 kilogramus zivju,” atgādina zivkopis.

“Jaunkausuļu” dīķu zivis var iegādāties tikai Bērzkrogā. Un tā ir gadu gadiem. “Ja dod kādam tirgot, viņš grib nopelnīt, tā zivs iznāk ļoti dārga, bet audzētājam peļņa maza. Pircēji jau zina, un par noietu nav jāsūdzas,” stāsta A.Mārtiņjēkabs. Iluta paskaidro, ka nozvejotas dīķa zivis uzreiz nenonāk pie pircējiem, bet vismaz diennakti pavada baseinā. “Lai nav dūņu garšas, tā daudziem nepatīk,” atklāj Iluta un piebilst, ka daudzi pircēji arī interesējas, ar ko zivis tiek barotas. “Viņiem svarīgi, lai barība būtu dabiska. Bieži dzirdam atzinīgus vārdus, ka zivis garšojušas, ka speciāli braukuši uz Bērzkrogu, lai tās nopirktu,” saka Iluta Mārtiņjēkaba.

Zivkopis ir gandarīts, ka pircēji novērtē viņa darbu. “Bērzkrogs ir laba vieta tirgošanai. Ir arī tirgus laukums. Bet… tajā nav pieejama elektrība. Kad bija veikaliņš, varēja paņemt no tā. Daudz jau nevajag, tikai lai pamaisītu ūdeni un zivīm būtu skābeklis. Kā var būt, ka tirgus placī nevar pieslēgties elektrībai, nesaprotu,” pārdomās dalās zivkopis Aivars Mārtiņ­jēkabs.
Dīķi nolaisti, bet pamazām tie pildīsies ar ūdeni, lai pavasarī atkal te jaunu dzīvi sāktu rudens mazuļi.