Ziņas

Sabiedrība

Dienvidnieciskas uzņēmējdarbības buksēšanās

Ar parūku. Itālis Pjērs Dāvids Deidda, ģimenes uzņēmuma “DVI” gada jubilejā, aizslēpies aiz blondas parūkas, attēloja, cik salda ir dzīve tiem, kuri Latvijā uzsāk mazo biznesu. Foto: Alvis Jansons

Pirms gada lasītājiem stāstījām par kādu itāliski dedzīgu apņemšanos sākt uzņēmējdarbību Cēsīs. Dzīvesbiedri bija nolēmuši ienākt ar dienvidu valsts modes stilu un pārsteigt ziemeļniecisko mazpilsētu. Runa ir ne tikai par itāļu modi, bet arī par itāļu paradumiem iepirkties – mainīt apģērbus, izvēlēties stilu, kas atšķiras no ierastā Latvijā.

Uzņēmējdarbības gēns piemīt cēsniekiem Jansoniem, arī znots Pjērs Dāvids Deidda ir ar šādu raksturu. Pirms gada dzīvesbiedri Pjērs un Līva noskatīja telpas Piebalgas ielas sākumā un atvēra apģērbu, apavu un aksesuāru tirgotavu “DVI” (Dolce vita Italia jeb Saldā dzīve Itālijā).

Šopavasar gada jubilejas torti arī rotāja burti DVI. Drēgnajā, tumšajā pavasara vakarā, kad veikals jau bija slēgts, satikās abu uzņēmēju vecāki, draugi un kaimiņos esošie uzņēmēji. Tāpat kā viss veikala noformējums, arī torte bija Itālijas karoga krāsās, bet drēgnums, ko telpā ienesa durvju vērēji, bija ass un kontrastējošs. Pirms izlidošanas no mājām Dienviditālijā Līva dārzā bija salasījusi mini apelsīnus, ar ko cienāja jubilejas viesus Latvijā. Līva Jansone atvainojās par, viņasprāt, necilo augli: “Kuram gan Latvijā patīk dzelteno plūmīšu klājiens ražas laikā? Tikai lapsenēm. Tāpat ir ar šiem dzeltenajiem augļiem Itālijā. Vairs pat neēdam. Bet nelaime tā, ka šie itāļu “plūmīšu” krūmi ražo visu gadu. Zinu, ka Latvijā novērtēs pavasarī svaigi plūktus augļus!”
Uzņēmēji, saskandinot vīna glāzes ar nelielo viesu pulciņu, atzina, ka pirmais darbības gads bijis mācību gads, latviskajās Cēsīs pārdodot itāļu ražojumus.

Par svētkiem nebija sajūsmā marta pelēkā diena, raupjo pagalma asfaltu pliķējot ar aukstu lietu. Pagalmā sakārtie baloni Itālijas karoga krāsās ar kliedzoši košajiem toņiem jau dienā bija saistījuši gājēju uzmanību. Dažs ziņkārības rosināts cēsnieks arī ienācis, lai apvaicātos: “Vai šodien te atver kādu veikalu?”

“Un cēsnieki to jautā tagad, kad “DVI” atvērts jau gadu!” par dzimtās pilsētas iedzīvotāju reakciju uzņēmuma gada jubilejā bija sarūgtināta Līva Jansone. Ziņa par tirgotavu gada laikā tā arī nebija sasniegusi lielu daļu pilsētnieku. Tātad pirmā kļūda, ko Līva nav ņēmusi vērā – mazpilsētās darbojas savi nerakstītie likumi. “Jā, to zināju – ja veikals vai kafejnīca nav uz galvenās ielas, tad cilvēki to nepamanīs,” atzīst Līva. “Taču Rīgas ielā telpu īres cenas ir tik augstas, ka mums abiem šķita – to nu gan nevaram atļauties.”

Līva jau 18 gados daļu laika pavadīja Itālijā, nu kļuvusi vairāk itāliete. “Man reizēm sāk jukt identitātes – esmu latviete vai itāliete,” par sevi pasmaida latviete. Itālijas mazpilsētās sievietes lielā ātrumā izplatot ziņu, ja uzgājušas jaunu, mazu veikaliņu un tikušas pie neredzēta apģēr- ba. Pilsētiņās Dienvidjūras krastā tādi jaunumi neesot noslēpjami un pircējas drīz vien dodas izlūkos.

Līvas dzīvesdraugs un biznesa partneris Pjērs Dāvids Deidda uzņēmuma atvēršanā pirms gada jutās kā vēstnieks Baltijas jūras zemē. Viņš ar pārliecību sacīja: “Itāļi diktē modi!” Tagad par preču apgrozījumu Cēsu veikala plauktos viņš saka tā: “Ieguvumi un izdevumi uzņēmuma bilancē ir pa nullēm. Pirmajam gadam labi!” Esot izdarīti secinājumi, analizētas kļūdas, kā arī izvērtēts, cik ļoti atšķiras ziemeļu un dienvidu valsts iedzīvotāju iepirkšanās paradumi.

Pie veiksmēm uzņēmēji pieskaita lēmumu samazināt jauniešiem paredzēto apģērbu klāstu un piegādāt preces vīriešiem. Tas izlemts ne jau tāpēc, ka vīrieši to prasījuši, bet sievietes cerējušas, ka šajā veikalā atradīs ko modernāku vīriem. Arī uzņēmuma jubilejas ballītes viesi brīžiem pievērsās modei, pierunājot ciemiņus, auto servisa puišus, nopirkt ko jaunu un modernu. Protams, notika maza stīvēšanās, jo vīri nesaskatīja neko sliktu, ka aizvien der vecais labais džemperis. Taču ieraudzīt sevi spogulī jaunā, gaišākā apģērbā bija patīkami, un tika izdarīti pirkumi un arī pasūtījumi.

“Lai gan preču pievedumus no Itālijas popularizējam arī sociālajos tīklos, jauniešu auditoriju tā arī neesam pratuši ieinteresēt,” L.Jansone dalās ar uzņēmējdarbībā gūtajiem secinājumiem. Jau­nieši Latvijā aktīvi izraugās preces interneta veikalos, samaksā, un prece tiek piegādāta pa pastu. Savukārt jaunietes iepirkšanās prieku dodas izbaudīt lielveikalos. Tā ir vesela kultūra – staigāt pa veikalu kvartālu un pielaikot modes preces un aksesuārus.

Vēl Cēsu mācība abiem uzņēmējiem no Itālijas atgādinājusi to, ka janvāris veikalniekiem Latvijā ir pilnīgi tukšs mēnesis. Ziemas­svētkos un gadu mijā iztērējušies, janvārī un pat februārī latvieši ar apģērbu maiņu un iepirkšanos nenodarbojas, liela daļa pat uz cenu atlaidēm veikalos nenāk paskatīties. Itālijā notiekot pilnīgi pretēji. Janvārī, kad visur sākas apģērbu kolekciju izpārdošana, veikalos vērojams iepirkšanās drudzis. Pēc tā veikalu plaukti esot pilnīgi iztukšoti un preces, kas vēl ir modernas, aiziet apritē.

Mazā ziemeļu valsts un tās Cēsu pilsētiņa Pjēru Dāvidu un Līvu pārsteigusi ar vēl kaut ko. Visu gadu pirmdienās pārdevēja stāvējusi bez darba, tā arī visu dienu nav varējusi sagaidīt kaut vienu, kam interesētu pirkt apģērbu, apavus vai vismaz zeķes. Te nu uzņēmēji apjautuši, ka itāļu saldā dzīve stipri atšķiras no latviešu dzīves.

Tagad ir jautājums, vai ģimenes uzņēmuma DVI “Itāļu saldā dzīve” veidotāji tomēr “atslēgs” latviešu iepirkšanās paradumu kodu, vai īstais kods tā arī paliks neuzminēts, un zudīs itāliskā apņēmība iekarot pircēju uzmanību. Taču cerēt uz veiksmi uzņēmējdarbībā, ka katra dāma Cēsu birojos, sarīkojumos vai ballēs, izcēlusies ar neredzēta dizaina apģērbu, pastāstīs, kur tādus pārdod, gan nevar. Tas Itālijas uzņēmējiem jāielāgo! Pavisam cita lieta ir itāļu vīni, žāvētās desas un kruasāni. Ar šo informāciju latvietes gan labprāt padalītos.