Cēsu Invalīdu biedrība nesen svinēja darbības 28. jubileju.

Biedrības priekšsēdētājs Indulis Balodis atzīst, ka pastāvēšanas gados paveikts daudz, taču vēl ir, kurp augt: “28 gadi ir pietiekami ilgs laiks, esam viena no vecākajām nevalstiskajām biedrībām vēsturiskajā Cēsu rajonā. Agrāk rajonā bijām tikai trīs biedrības, kas rūpējas par cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem – Cēsu Invalīdu biedrība, Nere­dzīgo biedrība un Sarkanais Krusts. Tolaik mūsu biedrība pulcēja ap 900 biedru, bet tagad saistībā ar novadu reformu biedrības saaugušas kā sēnes pēc lietus, un mūsu biedrībā aktīvi ir vien 60 biedri. Daudzu biedrību mērķi un aktivitāšu piedāvājums pārklājas, līdz ar to arī finansējums jāsadala ne vairs dažu, bet ļoti daudzu starpā. Vairākas mūsu biedrības kādreizējās funkcijas tagad pilda sociālie dienesti. Taču mēs esam palikusi tā pati biedrība, tik jāpiebilst – ne vairs invalīdu, bet invalīdu un vecu, slimu cilvēku biedrība. Jauniešus, kurus labprāt redzētu savā pulkā, neredzam, viņi ir inerti, neiesaistās.”

I.Balodis pazīstams ar neatlaidību cīņā par cilvēku ar īpašām vajadzībām tiesībām un sabiedrības izglītošanu, liekot aizdomāties, ka visi dzīvojam zem vienām debesīm, ikviens vēlamies cilvēcīgu attieksmi, dzīves apstākļus un iespējas pilnvērtīgai dzīvei. Biedrības priekšsēdētājs “Druvai” uzsvēra, lai varētu turpināt biedrības darbību, nepieciešams liels gribasspēks, uzņēmība un atbildība pret līdzcilvēkiem: “Latvijā neviena cita invalīdu biedrība nav spējusi piesaistīt tādus līdzekļus remontiem kā mēs, un te gribētos piebilst – diemžēl. Šajos gados sagatavoti un iesniegti vairāki projekti, priekšlikumi valdībai, bet tikai daļa tiek apstiprināti vai sadzirdēti. Četras būtiskas lietas esmu panācis, turklāt ne tikai Cēsu Invalīdu biedrības labā, bet gādājot par invalīdiem visā Latvijā. Esam piedalījušies diskusijās Saeimā, valdībā un dažādās komisijās. Panācām Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) konvencijas parakstīšanu par invalīdu tiesībām, vien pagaidām tā nav devusi cerētos rezultātus, jo valdība aizbildinās ar finanšu līdzekļu trūkumu. Iesniedzām arī priekšlikumus, kas izskauž netaisnīgu pensiju aprēķināšanu invalīdiem, panācām, ka tagad invalīdiem pensionāriem ir piemaksas pie pensijas. Tāpat panācām vienkāršās grāmatvedības ieviešanu un to, ka no invalīdiem neiekasē iedzīvotāju ienākumu nodokli. Beidzot cilvēki var sākt strādāt patstāvīgi, gūstot no mikrouzņēmuma arī peļņu. Pārējie jautājumi vēl jārisina un jāturpina izcīnīt.”

Šogad biedrība nav ieguldījusi remontos lielus līdzekļus, toties ar to rocību, kāda tai ir, biedrības telpas uzturētas kārtībā un iegādāti jauni vingrošanas paklājiņi trenažieru zālei. “Pieredzes apmaiņas nolūkos viesojāmies Lietuvā un bijām pārsteigti, ka tur invalīdu biedrība saņem valsts atbalstu no 40 līdz 400 tūkstošiem eiro gadā. Mēs par tādu naudu pat nesapņojam,” atmetot ar roku, saka priekšsēdētājs.

Vaicājot, ko biedrība plānojusi nākamajā pastāvēšanas gadā, priekšsēdētājs atbild – turpināt iesākto darbu: “Ja būs pieejami līdzekļi, noteikti gatavosim projektus, pretendēsim uz tiem, lai uzlabotu invalīdu dzīves kvalitāti. Arī sportosim, brauksim ekskursijās, apmeklēsim teātru izrādes. Neko jaunu un radikālu ieviest nevaram, jo mūsu biedri ir ļaudis cienījamā vecumā.”
Pasākumā piedalījās gan biedrības draugi no citiem novadiem, gan citi biedrības veikuma godinātāji, bija ieradies arī jaundibinātās Vidzemes invalīdu biedrības priekšsēdētājs Jāzeps Janiševs no Lielvārdes. Redzot Cēsu Inva­līdu biedrības darba rezultātus un skaistās telpas, viņš teica, ka te saskata, uz ko tiekties viņa vadītajai biedrībai.