Ziņas

Sports

Desmito gadadienu gaidot

Objekts top. Latvijā būvniecībā galvenie pasūtītāji ir valsts un pašvaldībasFoto: Māris Buholcs

Nākamā gada maijā apritēs desmit gadi kopš futbola kluba “Priekuļi” dibināšanas. Šobrīd vasaras sezona beigusies, ziemas – vēl nav sākusies, tāpēc ar kluba prezidentu Andreju Ivanovu pārrunājām aktualitātes.

Viņš norāda, ka par kluba sasniegumiem vēl pāragri runāt: “Ja salīdzinām, piemēram, ar Valmieras futbola kluba vēsturi, kas sākusies vēl pirmās Latvijas laikā, mēs esam spēruši tikai pirmo soli. Par rezultātiem varēs sākt runāt pēc vēl desmit gadiem. Šobrīd var atzīmēt vien to, ka sadarbībā ar Cēsu Sporta skolu izdevies izveidot piramīdu no visjaunākajiem puišiem līdz vecākajai grupai.”

Brazīlijas ietekme

Šī vasara futbola pasaulē bija ļoti svarīga, Brazīlijā notika Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs, kas noslēdzās ar Vācijas izlases uzvaru. Šis turnīrs ietekmējis arī zēnu interesi par futbolu, norāda I. Ivanovs: “Tūlīt pēc čempionāta beigām saņēmu daudzus zvanus no vecākiem, ka puiši vēloties trenēties futbolā. Atnāca kādi 15 puiši, protams, ne visi palika, bet, ja paliek kaut daži, arī tas ir ieguvums. Šāda tendence ir ne tikai pēc pasaules, bet arī pēc Eiropas čempionātiem. Gadās arī, ka puiši jau te bijuši, taču kāda iemesla dēļ nozuduši, bet pēc šāda turnīra atkal ir ierindā.”

Aizvadītajā vasarā puiši ne tikai sekoja līdzi norisēm Brazīlijā, bet spēlēja arī Vidzemes jauniešu čempionātā. Futbola klubu “Priekuļi” tur pārstāvēja deviņas bērnu komandas, kas, lai arī godalgotās vietas netika, startēja savu spēju līmenī. Pieaugušo komanda gadu aizvadīja trešajā līgā, jo pieejamās finanses neļāvušas ko vairāk. Kluba vadītājs stāsta, ka nākamajā vasarā ar lielo komandu plāno atgriezties otrajā līgā. Nedaudz mainīta kluba finanšu politika, lai varētu ieceri īstenot, arī vairāki spēlētāji

solījuši atgriezties klubā, ja tas spēlēs augstākā līmenī.

Šobrīd notiek aktīva gatavošanās ziemas sezonai. Arī ziemas čempionātā jauniešiem spēlēs deviņas komandas, bet pieaugušo komanda spēlēs Vidzemes atklātajā čempionātā futzālā (telpu futbolā).

Kluba treneru korpusā strādā Aivars Krickis, Dmitrijs Sliņko, Jānis Naglis un Igors Petrovs. Tiek plānots, ka nākamgad viņiem pievienosies Māris Spalviņš, kurš ir futbola kluba audzēknis, bet šobrīd mācās Sporta pedagoģijas akadēmijā.

Arī meitenes

Patiesībā jauniešu komandas būs desmit, jo ziemas čempionātā debiju piedzīvos kluba meiteņu komanda trenera Aivara Kricka vadībā. A.Ivanovs stāsta, ka meitenes atbilstoši nolikumam spēlēs ar divus gadus jaunākiem zēniem, 2002.gadā dzimušo grupā: “Šobrīd Vidzemē mums ir vienīgā meiteņu komanda, tāpēc arī jāspēlē pie zēniem. Joprojām esam gatavi klubā uzņemt meitenes, sākot no astoņu, deviņu gadu vecuma, kuras grib nodarboties ar futbolu. Gribam arī meiteņu komandām izveidot piramīdu, jo šī niša Latvijas futbolā pagaidām brīva. Ja mums tas izdosies, tas būs labs panākums.”

Meiteņu interese esot liela, tāpēc arī plāni klubam – tālejoši. Ir iecere tuvāko gadu laikā pieteikt komandu Latvijas sieviešu un meiteņu futbola čempionāta 1.līgai. A. Ivanovs stāsta, ka trenerim esot prieks strādāt ar meitenēm, jo viņas trenējoties cītīgāk nekā puiši: “Viņas strādā ar īstu degsmi. Pats biju treniņā, redzēju, kā meitenes vada bumbu, kā veido kombinācijas, un teikšu– prieks skatīties. Šo atdevi redzot, arī radās doma par meiteņu futbola attīstīšanu mūsu klubā.”

Domājot par kluba attīstību nākotnē, tā vadītājs ar nepacietību gaida, kad sāks virzīties Cēsu stadiona rekonstrukcija. Laukums Cēsīs būtu vēl viena bāze, tas varētu kļūt par mājvietu arī lielajai komandai. Tas piesaistītu skatītājus, kuru Priekuļos trūkstot. Ja trenēties varētu Cēsīs, iespējams, iesaistītos vēl vairāk jauniešu, jo ne visi var izbraukāt uz treniņiem Priekuļos.

“Ja celsim lielās komandas līmeni, futbols kļūs skatāms, arī skatītāju skaits palielināsies. Atzīšos, ka ir mērķis ar laiku aizkļūt līdz 1.līgai, jo mūsu spēlētājiem ir potenciāls. Četri kluba puiši jau tagad spēlē Smiltenes komandas pamatsastāvā 1.līgas čempionātā. Ir puiši, kuri spēlē Rīgas komandās – “Daugava” un “Metta”, kas ir virslīgas dublieru komandas. Tur gan konkurence lielāka, iekļūt pamatsastāvā grūtāk, bet puiši trenējas, tiek laukumā kā rezervisti. Tas, ka viņi paņemti šajās komandās, ir apliecinājums puiši spējām.”

Šobrīd Priekuļos ir divi laukumi ar mākslīgo segumu, viens ar zālāju. Jautāts, uz kura vieglāk spēlēt, A. Ivanovs norāda – ja zālājs labs, starpības nav, bet jāiegulda liels darbs, lai dabīgais segums

ir kvalitatīvs. Mākslīgā seguma pluss, ka tas vienmēr ideāls, bumba pa to nelēkā. Tehniskam futbolistam tas ir svarīgi. Arī bērnu apmācībā mākslīgais krietni labāks, jo labu bumbas pārvaldīšanas tehniku var iemācīties tikai uz ideāla laukuma.

Ar gadiem pazūd

Jāatzīmē vēl kāds jaunums. Šogad izveidots Vidzemes futbola centrs, kurā ietilpst

klubs “Priekuļi”, kā arī Ogres, Smiltenes un Valmieras klubi. A. Ivanovs skaidro, ka tas ļauj dalīties ar resursiem, spēlētājiem: „Šāds futbola centrs var pieprasīt lielāku finansējumu

no Latvijas Futbola federācijas. Pirmā palīdzība jau ir, esam saņēmuši dāvinājumu – vieglmetāla mazos futbola vārtus, arī bumbas, treniņa inventāru. Protams, visas prasības apmierināt nevar, bet ikviena palīdzība ir noderīga.”

Par šo iniciatīvu paldies jāsaka Smiltenes futbola entuziastam Andim Rozītim, kurš ir Vidzemes reģiona futbola dzīves vadītājs.

Kopumā Priekuļos treniņus dažādās grupās apmeklē aptuveni 100 jaunie futbolisti. Protams, iesāk vairāk, bet dažs pamēģina un saprot, ka futbols nav domāts viņam. Taču vairums paliek, lai trenētos un spēlētu turnīros, čempionātos, lolojot sapni par pasaules stadioniem. Taču A. Ivanovs norāda uz kādu tendenci: „Jo spēlētāji kļūst vecāki, jo sarūk viņu skaits grupās. Tas redzams arī pēc komandu skaita vecuma grupās Vidzemes čempionātā. Teiksim, visjaunākajā grupā ir 10 -12 komandas, bet, jo tālāk, jo mazāk paliek komandu. Piemēram, šogad plānojām 1997./ 1998.gadā dzimušo zēnu turnīru, pieteicās tikai trīs komandas

– Priekuļi, Smiltene, Ogre. Vairāk nav, spēlētāji pazūd. Vai nu aizbrauc ar vecākiem uz ārzemēm, vai rodas citas intereses, kādam vienkārši apnīk. Uzskatāms piemērs ir 2005./ 2006.gadā dzimušie, kuri mums sākumā bija 36 audzēkņi. Sasniedzot 15 gadu vecumu, bija palikuši kādi 14 spēlētāji, šobrīd vairs tikai septiņi. Bet ar šādu situāciju saskaramies ne tikai mēs, tā ir arī citās pilsētās, tostarp Rīgā, un arī citos sporta veidos. Taču tas nevar traucēt mācīt futbolu tiem, kuri grib to darīt, jo paliek uzticīgākie, tie, kuri saredz sevi šajā komandu sporta veidā numur viens.”

Jānis Gabrāns