Ziņas

Sabiedrība

Demontēt nav demolēt

Prasme un pieredze. Uzņēmuma "Gotika" īpašnieks Leons Kokorevičs akcentē nepieciešamību saglabāt vecos būvmateriālus, veicot ēku demontāžu, jo tos var izmantot objekta konservācijā un saglabāšanā. Foto: Marta Martinsone-Kaša

Pēdējos gados no Cēsu ainavas pazudušas vairākas ēkas, vēl vairākas ir uz sabrukšanas robežas. Pašvaldība cenšas īpašniekus motivēt rūpēties par saviem namiem, bet ne vienmēr tas dod rezultātu. Dažbrīd ir jau par vēlu ko glābt, vienkāršāk ir ēku nojaukt.

Daudzu celtņu demontāžā piedalījies Leons Kokorevičs ar savu uzņēmumu SIA “Gotika”. Gada sākumā viņš Cīrulīšos nojauca bijušās poliklīnikas ēku, šobrīd darbojas pilsētas sāpju objektā – kādreizējā pienotavā. Tur gan uzdevums nav ēku nojaukt, bet darīt visu, lai saglābtu vismaz to, kas vēl glābjams.

Runājot par ēku nojaukšanu, viņš vienmēr uzsver, ka demontāža nav demolēšana. Lai gan gadoties arī objekti, kur tiešām nav, ko demontēt, vieglāk visu sagāzt kaudzē un aizvest prom.

“Tas, protams, ir vienkāršāk, bet arī tad jāatrod, kur likt būvgružus. Labi, ja ir uzņēmēji, īpašnieki, kuri vēlas kādu teritoriju sakārtot, aizberot bedres, paaugstinot reljefu. Ja šāds pielietojums neatrodas, jārēķinās ar izdevumiem, jo lielākoties par būvgružu noglabāšanu vai pārstrādi jāmaksā,” stāsta L. Kokorevičs.

Var teikt, ka viņš ir plaša profila speciālists, bijis metinātājs, traktorists, strādājis ar citu tehniku. Savulaik apguvis jumiķa amatu, iemācījies arī mūrēt krāsnis, plītis, un viss iegūtais noder, demontējot arī ēkas.

“Savulaik gāju uz jumiķu kursiem, gribēju iegūt meistara kvalifikāciju. Esmu jumiķu biedrībā, tur jāmaksā biedru naudas, jā­brauc uz semināriem, kursiem, taču redzu, ka tajos nav neviena no mūsu puses. Tajā pašā laikā “Druvā” netrūkst sludinājumu, kuros piedāvā jumiķu pakalpojumus. Sāku domāt, kāpēc man vajag to meistara diplomu, ja citi strādā bez tā. Tā arī atgāju no šī darba, taču tagad domāju, ka varbūt tomēr vajadzētu kvalifikāciju iegūt,” saka L. Kokorevičs.

Mājas demontāža sākoties no rūpīgas izpētes, novērtēšanas, šajā darbā nedrīkstot strēbt karstu, jo jebkura nepareiza rīcība var novest pie bēdīgām sekām. Tiesa, ne visi to izprotot. Leons norāda, ka dažviet pat pašvaldību būvspeciālisti uzskatot, ka būvēt un jaukt ir viens un tas pats: “Ja tā, kāpēc bīstamās mājas, ko vajadzētu nojaukt, pasludina par cilvēkiem bīstamām, kur nedrīkst iet, bet tur, kur būvē no jauna, neviens taču nesaka, ka tas ir bīstami.

Demontāžas darbiem jāpieiet ļoti nopietni. Piemēram, jaucām ēku Palasta ielā, kas bija uz sabrukšanas robežas. Tur vispirms viss tika atsaitēts, lai demontāžas laikā nams nesabrūk uz ielas vai blakus ēkas. Visu var izdarīt, bet tas prasa laiku, kaut daudzi uzskata, ka vieglāk atbraukt ar buldozeru un vienkārši nostumt. Tā gan runā tie, kuri nekad to nav darījuši.

Lai sāktu ko darīt, ēka vispirms maksimāli jāatslogo, arī no starpstāvu segumiem, kas vecajās ēkās ir pavisam citādi nekā mūsdienu namos. Nojauktajā Palasta ielas ēkā starpstāvu pārsegumā bija 40 centimetru māla kārta, kas sajaukti ar salmiem, lai gadījumā, ja augšstāvā izceļas ugunsgrēks, uguns netiek uz leju. Agrāk par to ļoti domāja.”

Viņam ir daudz, ko stāstīt par katru nojaukto ēku, īpaši, ja pazūd kāds objekts vecpilsētā. Esot nedaudz žēl noskatīties, kā aiziet nebūtībā šīs ēkas, bet, ja īpašnieki neliekas ne zinis, ko darīt. Ēka arvien vairāk sāk apdraudēt apkārtējos īpašumus, pat cilvēkus, un tad tiek pieņemts lēmums – nojaukt. Nereti šādu lēmumu pieņem pašvaldība, lai pēc tam izdevumus piestādītu ēkas īpašniekam.

Darbā gadoties arī kuriozas situācijas. “Cēsīs pašvaldība rīkoja konkursu, lai vecpilsētā demontētu vienu būvi, kas bija avārijas stāvoklī un radīja apdraudējumu blakus esošajām ēkām. No­ņe­mam jumtu, zem tā labas spāres, dēļi, un tos nolikām atsevišķi. Pēc brīža atskrien saimnieks, kurš uzzinājis, ka viņa īpašumā kaut kas notiek, un sāk mūs saukāt par zagļiem, kuri izpārdod viņa īpašumu. Viņš laikam iedomājās, ja veicam demontāžu, viss vienā kaudzē jāsagrūž un prom uz izgāztuvi. Iespējams, ja būtu tā darījuši, viņam nebūtu iebildumu, bet tas nav manā stilā. Pašam parūpēties par savu īpašumu negribas, lai brūk kopā, bet, tiklīdz kāds cits ko dara, uzreiz nav labi,” saka L.Kokorēvičs.

Lai arī vecajās ēkās esot daudz vēl noderīgu būvmateriālu, neesot viegli atrast tos, kam to vajag. Kādam par dārgu, kādam par tālu. Uzņēmējs norāda, ka daž­kārt kokmateriālus, kas neder būvei, gatavi aizvest uz māju malkai: “Taču dažkārt ir sajūta, ka cilvēkiem ar to par maz, grib, lai mēs sazāģējam un sakraujam šķūnī. Cilvēki čīkst, bet paši negrib ne pirkstu pakustināt. Ir jau daudzi, kuri vēlas, lai viņa īpašumā kaut ko nojauc, demontē, bet, kad aizbrauc un apskaties, vai objektā ir kas derīgs, īpašnieks sāk dziedāt citu dziesmu – cik mēs viņam maksāšot? Grib, lai mēs demontējam, sakārtojam teritoriju un par to vēl piemaksājam.”

Šobrīd L. Kokorevičs ar savējiem rosās Cēsu pienotavā, kas gadiem stāvēja pamesta, izdemolēta. Jau rakstīts, ka īpašniece dzīvo ASV, pērn darboties sāka viņas pilnvarotā persona, un beidzot ledus sakustējies. Sākotnēji pašvaldība bija gatava samaksāt par īpašuma sakopšanu un piesūtīt rēķinu īpašniecei, taču pilnvarnieks teica, ka paši tikšot galā, un šobrīd darbi tiešām notiek. L. Kokorevičs stāsta, ka šajā objektā patiešām pavērusies postaža: “Cik tonnu metāla pa šiem gadiem izgrieztas un izvestas ! Nav palicis pat vada gals. Brīnums, ka paši metāla zagļi palikuši dzīvi, tur tik daudz sabrucis, tagad jācenšas kaut ko saglābt, lai ēka nesabrūk pilnībā. Mūs uzaicināja, lai veicam nostiprināšanu, bet pagaidām vācam tikai būvgružus. Cenšamies paturēt materiālus, īpaši vecos ķieģeļus, ko pēc tam izmantot, lai salabotu fasādi, iekonservētu ēku.”
L.Kokorēvičš nenodarbina daudz cilvēku, ir tikai daži uzticami strādnieki, kuri zina, ko darīt, par kuriem nav jāsatraucas, ka ieies kādā bīstamā vietā, kuriem nav katrs darbs jāparāda, paši zina veicamo. Uzņēmējs atzīst, ka atrast labu darbinieku – tā ir liela problēma: “Nāk tādi, kuri īsti neko nemāk, bet, kad prasi, cik gribētu saņemt, viņš saka – paskatīšos internetā, cik par tādu darbu prasa!”

Runājot par uzņēmējdarbību kopumā, viņš saka: “Mums jau valstī daudzas ačgārnas lietas notiek, un mazpilsētas nav izņēmums. Piemēram, tiek būvēts liels objekts, darbu konkursā ieguvusi kāda lielā Rīgas firma, bet realitātē šīs firmas pārstāvji te parādās tikai svinīgos brīžos. Firmai jau dažkārt nekā nav, tikai tās baltās ķiveres, kurās staigāt pa objektu. Darbus veic vietējie apakš­uzņēmēji, kuru iespējas ir pārāk mazas, lai paši startētu šādos konkursos. Taču ģenerālbūvnieks cen­šas atrast iespējami lētāku apakšnieku, jo tad pašam vairāk paliks pāri. Bet ko tiem, kuri strādā? Viņiem taču arī kaut kas jānopelna, tehnika jāatpelna, kredīti jāatmaksā, ģimene jāuztur. Būv­niecības konkursi būtu vesela romāna vērti, kādreiz var tikai pabrīnīties par notiekošo.”

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *