Ziņas

Sabiedrība

Deja piedien ne tikai jaunībai

“Ceļš šofera ziņā, mēs braucām uz koncertu,” priecīgas Vidzemes koncertzālē “Cēsis” ieradās inesietes, deju grupas “Drostaliņas” dalībnieces. Koncerts “Zvaigžņu mirdzumā” bija notikums ikvienai no 240 dejotājām, kuras pārstāvēja 15 kolektīvus no Apes, Baložiem, Blomes, Cēsīm, Cesvaines, Ērgļiem, Gulbenes,

Inešiem, Jaunjelgavas, Lubānas, Mārsnēniem, Priekuļiem, Raunas, Salaspils, Stalbes, Vaidavas, to nedrīkstēja laist garām.

Koncerta rīkotājas – senioru dāmu deju grupas “Pīpenes”, kas darbojas Latvijas kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrības Cēsu nodaļā,

un “Mežrozes” no Priekuļu pagasta. “Kolektīvi regulāri brauc ciemos pie citiem, arī Priekuļos esam uzņēmuši vairākas grupas, bet gribējās sarīkot tādu lielu kopā sanākšanu. Līdz šim nebija tādas zāles, tagad Cēsīs ir,” stāsta abu kolektīvu vadītājs Māris Brasliņš un uzsver, ka koncerts tiešām ikvienai dejotājai bijis notikums.

“Daudzām notikums jau bija pabūt koncertzālē, bet dejot uz tās skatuves, tas būs kas neaizmirstams,” “Druvai” atzina biedrības Cēsu nodaļas

valdes priekšsēdētāja Maruta Valaine un uzsvēra, ka vislielākais prieks bijis kopā redzēt laimīgus cilvēkus.

15 kolektīvi, katram savs repertuārs, katrā dažādas paaudzes, bet visus vieno vēlēšanās būt kopā, izkustēties un ar lepnumu rādīt, ko var izdarīt. Laimdota Lakucievska “Pīpenēs” dejo kopš kolektīva dibināšanas 2006.gadā, viņai jau devītais gadu desmits. “Ne visu dejā varam izdarīt, bet ne jau tas svarīgākais, vecumā prieks, ka vari, ka esi cilvēkos. Jūties vajadzīgs, nevis sēdi mājās viens. Te uzņemam enerģiju,” saka Laimdota un viņai piekrīt citas dejotājas. Dace Pošiva atceras, ka, atnākot uz kolektīvu, sākumā bijis gana grūti. “Bija arī asaras, jo ne visu, kas dejā jādara, varēju. Sevis dēļ eju, ir jākustas. Darbošanās grupā ir socializēšanās, kas cilvēkiem ļoti svarīga,” domās dalās Dace Pošiva, bet Līga Lāne piebilst, ka dejošana bagātina ikdienu, tā ir arī iespēja koncertos satikties ar citiem cilvēkiem.

“Jāatceras, ka katram vecumam ir piemērots kas cits. Nav nozīmes tam, cik esi apaļa vai kalsna, deja vieno. Katrs kolektīvs ir citāds, arī dejas, ko izpilda,” saka Māris Brasliņš.

Inešu “Drostaliņu” vadītāja Antra Grīnberga atceras, kā pirms 15 gadiem Latvijā ienāca tā saucamās Eiropas dejas, kuras it kā domātas

sievietēm cienījamā vecumā, bet

latviešu sievietes grib daudzveidīgākas dejas un nav gatavas pat vairākus gadus mācīties vienu deju, atkārtot pāris soļu kombinācijas vairākas reizes.

“Viss atkarīgs no kolektīva sastāva, ko dejotājas var izdarīt. Sievietēm ir svarīgi izkustēties, bet gribas apgūt aizvien jaunas dejas, un izpildījumā būtiska ir

kvalitātei,” stāsta Antra. Viņa izraugās mūziku un pati veido dejas. “Sievas ir solīdos gados,

jārēķinās ar veselību. Dejas ir piemērotas viņu varēšanai,” skaidro vadītāja.

Raunas kolektīvā “Kņopienes.lv” dejo dāmas no 30 līdz pāri 60 gadiem. “Viņas uzreiz pateica, ka negrib lēnās Eiropas dejas, labāk lēks polku, jo var izdejot ko ātrāku,” stāsta kolektīva vadītāja Ilona Klince. Kolektīvā ir 18 dejotājas, deju horeogrāfijas veido Ilona.

Skaidrs, ja būtu vīri, iznāktu kārtīgs deju kolektīvs. “Kņopienes.lv” turas pie latvisko tautas deju tradīcijām. “Kopā esam dažādas paaudzes, lielākoties četrdesmitgadnieces, un visas gribam kārtīgi izdejoties, izkustēties. Nav nemaz tik vienkārši uzķert dejas raksturu, izdejot tik dažādas dejas,” pastāsta dejotāja Alda Raiskuma. Viņa arī bērnībā un jaunībā nav dejojusi tautiskās dejas. Alda vien nosmej, ka Ilonai atdevušas mazo pirkstiņu, viņa paņēmusi ne tikai visu roku. “Kņopieņu.lv” repertuārs ir plašs. Diezgan daudz ir arī koncertu kaimiņu novados, ne tikai pašu mājās.

Kolektīvu vadītāji atzīst, ka dejot koncertā ir liela uzdrīkstēšanās.

“Protams, gribas jau sevi parādīt uz skatuves. Lauku sievām tā liela uzdrīkstēšanās – dejot koncertā. Diemžēl jārēķinās, ka būs runas no malas. Mums pirmais koncerts bija

Mārsnēnos pie “Mares”, nelielā lokā, un tā daudzām bija kārtīga skola,” pastāsta Ilona Klince, bet Antra Grīnberga piebilst, ka

reti kurai dejotājai ir skatuves pieredze. “Latvija ir stipro sieviešu zeme. Ja būtu vīri, būtu vidējās, vecākās paaudzes kolektīvi. Sievietes visos vecumos grib dejot,” pārliecināta Ilona Klince.

Sieviešu grupas Latvijā darbojas daudzos tautas namos, tās organizē arī biedrības. “Būtiskākais, ka sievietes grib dejot. Gadiem nav nozīmes. Dejas var atrast katras varēšanai. Tām, kuras dejo kolektīvā, ir iespēja piedalīties koncertos ne tikai pašu novadā. Katrai grupai ir savi draugu kolektīvi, tiek rīkoti kopīgi koncerti,” saka Māris Brasliņš un piebilst, ka ikviens koncerts ir neatkārtojams, jo katrai grupai ir savs repertuārs.

Pēc krāšņā koncerta, kurā mijās liriskas dejas ar straujām, pat trakulīgām un humora pilnām, svētku koncerta dalībnieki vēlreiz satikās Priekuļu kultūras namā, kur saviesīgajā daļā arī, protams, neiztika bez dejošanas.

Sarmīte Feldmane