Ziņas

Sabiedrība

Dāvinājums pārvērsts realitātē

Piemiņai. Basketbolists, bijušais Cēsu Sporta skolas audzēknis Dāvis Rozītis labprāt sniedz autogrāfus jaunajiem basketbolistiem un basketbolistēm. Foto: Jānis Gabrāns

Cēsu Sporta skolā pie treneriem un jaunajiem basketbolistiem viesojās skolas kādreizējais audzēknis Dāvis Rozītis, profesionāls basketbolists, kurš spēlē komandā “Barons kvartāls.” Jau rakstījām, ka pērnā gada nogalē viņš, sekojot kolēģu Jāņa Blūma, Jāņa Strēlnieka un Kris­tapa Porziņģa piemēram, iesaistījās akcijā “Atceries par savējiem!”, pasniedza dāvanu Cēsu Sporta skolai inventāra iegādei – čeku 1000 eiro vērtībā. Tagad čeks pārvērsts inventārā – divos pārvietojamajos grozos un sešās bumbās -, un basketbolists ieradās to aplūkot.

Viņš atzina, ka ir patīkami redzēt dāvinājuma rezultātu: “Pasnie­dzot čeku, kopīgi ar treneriem pār­ru­nājām, ko vajag, viņi atzina, ka svarīgi papildināt materiāli tehnisko bāzi. Tā nonācām līdz idejai par groziem. Prieks, ka sanāca ne tikai grozi, bet arī bumbas.”

Kopā ar treneru Viktora Briz­ga­lova un Daigas Sarkanes jaunajiem basketbolistiem D. Rozītis piedalījās metienu konkursos, bija kopīga fotografēšanās, un tika sniegti autogrāfi.

Sporta skolas zālē Dāvis Rozītis iegriežas ik pa laikam, nāk trenēties vasarās, arī brīvdienās, ja satiek kādu treneri vai citu sporta skolas pārstāvi, allaž atrod laiku sarunai. “Ar prieku redzu, ka jaunieši darbojas, ka viņiem ir vēlme to darīt. Protams, visi nebūs augsta līmeņa sportisti, tāpēc svarīgi saprast, vai ejam uz kvantitāti vai kvalitāti. Latvijā nav tik daudz cilvēku, lai ietu uz kvantitāti, tāpēc jāiet uz kvalitāti. Jācenšas, lai ekipējums, materiāli tehniskā bāze ir pēc iespējas augstākā līmenī, lai varam konkurēt ar pilsētām un valstīm, kur iedzīvotāju vairāk. Taču visa pamatā ir jaunieša vēlme strādāt treniņos, ja tās nebūs, nekāds ekipējums nedos rezultātus,” atzīst D. Rozītis.

Cēsu Sporta skolas direktore Rudīte Vanadziņa atzīst, ka tik lielu dāvanu no kāda bijušā audzēkņa saņemot pirmo reizi: “Esam gandarīti par dāvinājumu. Grozi ideāli noderēs treniņiem, jo ar diviem groziem vienā zālē ir par maz. Vajag papildu grozus sānos, lai var strādāt iespējami lielāks audzēkņu skaits. Paši treneri izvēlējās šos grozus, kuri ir ne tikai pārvietojami, bet arī ar regulējamu augstumu, lai der dažāda vecuma bērniem un jauniešiem.”

Viņa norāda, ka vienmēr ir patīkami tikties ar bijušajiem skolas audzēkņiem. Uz jautājumu, vai daudzi audzēkņi atceras savu sporta skolu, direktore norāda, ka tas atkarīgs no vairākiem aspektiem, tostarp trenera: “Ja treneris cenšas uzturēt kontaktu ar savējiem, saikne ir ciešāka. Labs piemērs ir Inta Pētersone, kuras audzēkņi rīko pat salidojumus, ierodas pie treneres uz svētkiem. Jaunākās paaudzes treneriem tas nav tik izteikti, bet laikam jau viņiem vēl jāizaug, lai rastos absolventi, kuri novērtē kopā būšanu. Taču bijušie audzēkņi labprāt nāk kopā, tas pierādījās skolas 60. jubilejā, kas bija kupli apmeklēta, un toreiz daudzi izteica vēlmi tikties biežāk. Tagad domājam par nākamo jubileju – salidojumu.”