Ziemassvētki ir dāvināšanas laiks, kad sirdis vairāk atveras labdarībai, lai sagādātu prieku citiem.

Sieviešu resursu centrs “Prieks” sadarbībā ar Cēsu Svētā Jāņa draudzes diakoniem otro gadu rīko akciju “Dalies mīlestībā!”, aicinot sarūpēt dāvanas līdzcilvēkiem, kuriem tas ļoti nepieciešams. Akcijas rīkotāji lūdz sarūpēt to, ko dāvanu saņēmēji ikdienā nevar atļauties iegādāties, piemēram, pārtikas produktus, konfektes, žāvētus augļus, dažādas higi­ēnas preces, saimniecības preces, citas noderīgas lietas.

Ieceres autores Birutas Mežales kabinetā vakar lielu daļu aizņēma jau sagatavotās dāvanas, gaidot brīdi, kad tās dosies pie saņēmējiem. B. Mežale saka lielu paldies visiem, kuri atsaucās aicinājumam, norādot, ka šogad tiks iepriecināts vairāk cilvēku nekā pērn: “Pērn tika sagatavotas 30 dāvanas, šogad jau 50. Dāvanu saņēmēji tiek apzināti saziņā ar aģentūru “Sociālais dienests”, lielākoties tie ir vecļaudis, cilvēki, kam pāri 80. Mēs viņiem nogādāsim arī aģentūras gatavotās ikgadējās saldumu paciņas. Taču dāvanas būs ne tikai šiem senioriem. Mēs no iepriekšējiem gadiem zinām cilvēkus, kuriem vajag palīdzību, piemēram, māmiņas, kas vienas audzina bērnus. Dāvanu saņēmēju vidū arī daudzbērnu ģimenes, vientuļie cilvēki, kuriem nav ne bērnu, ne mazbērnu. Viens sūtījums jau aizceļoja uz Skujenes pusi pie ģimenes, kura pirms pāris gadiem ugunsgrēkā zaudēja māju. Redzot prieku, pat asaras cilvēku acīs, saprotam, ka viņiem tiešām šīs dāvanas sagādā prieku, viņi saprot, ka tās nākušas no sirds. Kad kāds pats sagatavo citam dāvanu, tai ir pavisam cita vērtība, to saprot gan devējs, gan saņēmējs.”

Sieviešu resursu centrā “Prieks” ar iepirkumiem, ko likt dāvanās, ienācis daudz cilvēku. B. Mežale stāsta, ka patīkami redzēt zināmus ļaudis, bet vēl lielāks prieks satikt nepazīstamus, kuri atsaukušies aicinājumam palīdzēt. Nāca no skolām, no pašvaldības, bija tādi, kuri neatklāja savu vārdu.

Arī dāvanu izdalīšanas brīdis ieplānots īpašs. B. Mežale stāsta, ka tas neaprobežosies tikai ar paciņu pasniegšanu, stāvot durvīs: “Esam vienojušies, ka jāatrod laiks, lai ar dāvanu saņēmēju parunātos. Dažkārt šī saruna ir daudz svarīgāka, vajadzīgāka nekā dāvana. Varbūt šim cilvēkam ir vajadzības, kuras nezinām. Varbūt vajag kādu palīdzību, tāpēc svarīgi apsēsties un parunāties.

Man nepatīk, ja labdarību uzskata par vienreizēju akciju, tā nebūt nav, ar to jānodarbojas visu laiku, ne tikai Ziemassvētkos. Tiesa, tagad varbūt ir īpašāks brīdis, ja vien izprotam, kas ir Ziemas­svētki. Ka tā ir Jēzus piedzimšana katra cilvēka dvēselē, katra cilvēka sirdī. Ja tas notiek, tad sirds ir pilna prieka un ar to gribas dalīties. Ja bēdu dala ar citiem, tā kļūst mazāka, bet, ja prieku dala ar citiem, tas tikai pieaug.”

Taču šī nav vienīgā akcija, kurā cilvēki aicināti sagatavot dāvanas tiem, kam tās ļoti nepieciešamas. Jau piekto gadu Latvijas iedzīvotāji aicināti iesaistīties akcijā “Zvaigzne Austrumos”, lai sagatavotu dāvaniņas, kas nonāk pie karadarbībā cietušajiem bērniem pasaules karstajos punktos. Ak­cijas dibinātājs Pēteris Eisāns stāsta, ka šajos gados no Latvijas uz Jordāniju, Ēģipti, Gruziju, In­diju un citur nosūtītas jau vairāk nekā 20 tūkstoši dāvanu kastīšu. Šī gada dāvanas nonāks Indijā, Kolkatā pie bērniem graustu rajonos; Gruzijā, Gori pilsētā un tās apkaimē pie Krievijas – Gruzijas kara bēgļu bērniem; Jordānijā pie sīriešu un irākiešu bēgļu bērniem.

Akcijā iesaistījās arī cēsnieki, atsaucība nebija tik liela kā akcijas pirmajā gadā, taču P. Eisāns norāda, ka katras dāvanu kastītes autori ir vairāki cilvēki: “Paldies tiem, kuri piedalījās! Mēs nekad nezināsim, cik cilvēku atbalsta šo akciju, jo dzirdam, ka dažu dāvanu sagatavo viens, citreiz četri, pieci un vairāk kopā. Manuprāt, svarīgi, un to teikuši arī dāvanu gatavotāji, ka šādi var savu empātiju realizēt arī plašākā, pasaules, kontekstā. Ja atceramies, 90.gadu sākumā arī Latvija saņēma šādas dāvanu kastītes bērniem, tagad ir iespēja prieku sagādāt citiem. Vai­rākkārt esmu dzirdējis kādu sakām, ka bērnībā šādu dāvanu saņēmis, tagad jau pašam bērni un ir vēlme dot atpakaļ.”

P. Eisāns arī norāda, ka Latvijas labdarība ir pilnīgi brīva no jebkādas vēsturiskas vainas apziņas, kā tas, iespējams, ir lielvalstīs – Lielbritānijā, Francijā, citām, kam bija kolonijas visā pasaulē. Un, iespējams, tāda maza tauta kā mūsējā labāk izprot citu mazu tautu sūro likteni.

“Katru gadu braucam arī uz vietām, kur nonāk dāvanas, piedalāmies izdalīšanā, un tas ir brīnišķīgs mirklis, ko nevar aprakstīt. Ir sajūta, ka viņi mūsu mazās valsts devumu uztver kā dāsnāku, īpašāku,” saka P. Eisāns.