Ziņas

Sabiedrība

Daudznozaru saimniecība samazina riskus

Saimnieko pārliecinoši. Jāņa Plūmes ganāmpulkā ir 170 lopi. Saimnieka pieredze rāda, ka šķirņu krustojumi ir daudz izturīgāki par tīršķirnes lopiem. Foto: Māris Buholcs

“Druva” ciemojās pie Plūmju ģimenes Pārgaujas novadā, Raiskuma pagasta Kūdumā. Daudznozaru saimniecībā, ieskaitot Jāni un Egitu Plūmes, aktīvi rosās septiņi cilvēki. Fermu kompleksā “Marijkalni” savu interesi apmierinām ar tehnikas apskati, kas tiek gatavota jaunajiem sezonas darbiem. “Iespēju robežās tehniku cenšamies turēt zem jumta. Jauno, zaļo lauku milžu man nav. Saimniecībā pirms deviņiem gadiem iegādājos firmas “Case” traktoru un ar to arī apdaru lielāko daļu ikdienas darbu. Varbūt saimniekoju mazliet atšķirīgi,” saka Jānis un ved mūs putnu kūts virzienā.

Pa ceļam Jānis ar prieku izrāda topošo putnu kautuvi. Savulaik saimniecībā jau bijusi kautuve cūkām, taču, stājoties spēkā bargajiem Eiropas Savienības noteikumiem, tā likvidēta. Izpētījis, ka ar putnu kautuvi būs vienkāršāk un nopietnai attīstībai tā kalpos godam, saimnieks veic remontus.

Pašlaik Jāņa un Egitas saimniecības mājputnu ganāmpulkā reģistrētas 400 dējējas. Jānis smej, ka vārda vistiešākajā nozīmē esot vectēvs ar putniem, jo, ja kāds pirms pieciem gadiem būtu teicis, ka viņš turēs arī vistas, pats tam neticētu. Tagad ar putnkopību nodarbojas akurāt tikpat ilgi, cik ilgi ģimenei piepulcējies mazdēliņš.

Jānis uzskata: “Pareizs jau vien ir teiciens – izdzīvos, kas pārvērtīsies. Ir jādzīvo līdzi laikam, jo reiz mums bija 200 cūku, bet uznāca cūku mēris, visus suķus nolikvidējām. Lai aizpildītu tukšumu, sākām nodarboties ar vistām.”

Ieejot vistu kūtī, pārņem patīkams siltums, cilvēki strādā diezgan vasarīgā apģērbā. Tas tālab, ka kūts ir apkurināma: “Visur esam salikuši siltās grīdas. Pats izdomāju, ka man tās vajag. Pēc laiciņa aizbraucu uz Vāciju pieredzes apmaiņā, un tur, izrādās, to dara jau labu laiku. Fermā, kurā viesojāmies, bija angārs 40 tūkstošiem putnu un biogāzes pārstrāde, kas apsilda angāra grīdu. Tātad šis mans solis bija pareizs. Arī barību putniem gatavojam paši, pārsvarā no sava audzētā. Mums ir svari, dzirnavas un mikseris, kurā pēc receptes samiksējam pupiņas un kviešus, tālāk ar granulatoru sagatavoju barību. Esmu atteicies no sojas, jo tā nereti ir ģenētiski modificēta, bet es gribu strādāt zaļi, kaut arī mums nav bioloģiskā saimniecība.”

* LEPNUMS UN PRIEKS. Jāņa Plūmes vistu kūtī īpaši izceļas Bramas gailis un vista, kurus tur priekam, ne apēšanai. FOTO: Māris Buholcs

* LEPNUMS UN PRIEKS. Jāņa Plūmes vistu kūtī īpaši izceļas Bramas gailis un vista, kurus tur priekam, ne apēšanai. FOTO: Māris Buholcs

Saimniecību Jānis nav sertificējis kā bioloģisko, jo bez miglošanas nevar izaudzēt labus graudus, kurus kopplatībā audzē gandrīz simts hektāros. Taču arī miglošanā ar pārmērībām nav aizrāvies, jo labību laukus miglo tikai vienu reizi, un tas ir pirms vārpošanas, lai nebūtu nezāļu. “Pašlaik audzējam auzas, kviešus un miežus, no rudziem atteicāmies, jo tos nevar dot putniem,” saka Jānis. Saimnieks šogad uzsāks audzēt pupiņas, lai aizstātu sojas trūkumu putnu ēdienkartē un piedāvātu labu olbaltumvielu avotu. Kā būs veicies ar pupiņu audzēšanu, uzzināsim rudenī.

Cāļus gan “Marijkalnos” paši neinkubē, bet iepērk no Lietuvas, jo tā esot izdevīgāk. Mazajiem čiepstētājiem ir ne vien siltas grīdas, bet arī speciālas lampas, visa kūts sadalīta sektoros, kuros izbrāķētie putni nodalīti no dējējām. Daļa dējēju sēž un centīgi atpelna dienišķo maizi, atnesot pa olai, bet vislielākais saimnieka prieks un acuraugs vistu kūtī ir Bramas šķirnes gailis un vistiņa. “Sadarbībā ar jelgavieniekiem grupa interesentu bijām Lietuvā. Tur nopirku divus Bramas cālīšus cerībā, ka būs gailītis un vistiņa. Man, kā izrādījās, paveicās. Sazinoties ar pārējiem, kas nopirka šos cāļus, nevienam nav trāpījies gailītis. Bramas pieskaitāmi gaļas putniem, bet mēs tos turam priekam. Dosim, lai izperē cāļus, un centīsimies pavairot,” stāsta Jānis.

Vēl nesen Jānis apsvēris iemēģināt roku arī aitkopībā, taču, tā kā “Marijkalnos” ir arī nopietns gaļas lopu ganāmpulks, ierobežoto ganību dēļ šo ideju saimnieki atmeta. Par vienu gan Jānis ar Egitu ir pārliecināti, proti, saimniecībai jābūt neatkarīgai un pašpietiekamai: “Vienmēr esmu centies saimniekot no sākuma līdz beigām, tā sakot, no lauka līdz galdam. Sākums mums ir graudi, tad lopi, un noslēgumā tirdzniecība līdz pircējam. Liellopu gaļu iztirgojam visu, nedēļā notirgojam vidēji vienu bulli, pāri nekas nepaliek.”

Vaicāts par daudznozaru saimniekošanu un tās priekšrocībām, Jānis saka tā: “Vienmēr esmu uzskatījis, ka riskus vajag samazināt. Pieņemsim, ka vienu gadu neizdodas graudu raža. Toties man ir ieņēmumi no gaļas! Jāpatur prātā, ka nekad neies tik gludi un forši, kā ieplānots, tāpēc, ja nepaveicas vienā nozarē, tad otra nozare pavelk to, kurā sarežģījumi. Tas vienmēr dod līdzsvaru.”

Komentējot pašlaik notiekošo piena tirgū un liellopu gaļas audzēšanā, Jānis piekrīt, ka tagad piena lopkopji mēģina pārorientēties uz gaļas lopu audzēšanu, taču būtiskus draudus konkurences ziņā nesaredz. Pašu ganāmpulkā ir 170 lopi, Jāņa pieredze rāda, ka šķirņu krustojumi ir daudz izturīgāki par tīršķirnes lopiem. “Tīršķirnes lopi, nenoliedzami, ir skaistāki, bet arī uzņēmīgāki pret slimībām, turklāt ātraugoši izrādās tieši krustojumi, ir arī ļoti labs gaļas rezultāts. Tīršķirnes mums ir vienīgi bullis.”

Vaicāti, vai šis milzu darbs, lielās pūles, investīcijas un ieguldītais laiks nebūs vienas paaudzes projekts, Egita un Jānis Plūmes nākotnē raugās optimistiski, jo, ja ne dēlam ar meitu, tad mazdēlam interese par laukiem izskatoties neremdināma un liela.