Mārsnēnu pagasta “Karnātos” vasaras mainīgajos apstākļos daba veldzējas. Tad puķes, krūmi un koki izbauda silto sauli, tad vējš papluinī ziedlapas un izskrien caur lapām, tad lietus noskalo putekļus.

Saimniece Līga Barba­ra, vedot pastaigā pa dārzu, stāsta par Frenas Sorīnas grāmatu “Rokot dziļāk. Radošās būtības atklāšana caur dārzkopību”. Autore raksta, ka dārzs ir saistīts gan ar pasaulīgo, cilvēcisko, gan dievišķo. Dārzkopība var būt viens no labākajiem paņēmieniem, kā atklāt sevī apslēpto māksliniecisko garu. Tā veicina radošo domāšanu. Dārzs, tāpat kā neaprakstīta papīra lapa, var būt brīnišķa vieta, kura var atver logu uz iztēli. Hemersons teicis, ka puķes ir zemes smiekli. Staigājot pa “Karnātu” dārzu, tos var sadzirdēt.

Vairākus gadus “Karnātos”saimniekoja Līgas mamma. Viņa bija agronome, iestādīja augļu dārzu, ierīkoja puķu dobes. Piecus gadus Līgā dzīvo un strādā Rīgā, bet brīvdienās un vasarās ir savā dārzā. Te miers, raisās radošas domas un var gūt spēku.

Kur kādreiz bija suņa voljērs, viss tika uzraksts, un ēnā iestādīti skujeņi un kāda hosta. “Tā pamazām viss sākās. Dobe kļuva aizvien garāka,” stāsta Līga un uzsver,ka reti kur dārzā dobēs stāda tikai vienas puķes. Tā kā “Karnāti” ir vasaras māja, saimniecei svarīgi, lai vasara būtu lielais ziedēšanas laiks.

Hostas ir tik dažādas

Vairākus desmitus metru garajā dobē, kas kā krāsains vilnis norobežo pagalmu no augļu dārza, aug ap simts dažādas hostas. “Dobē ir ēnainas un saulainas vietas. Zem plūmes hostām diez ko nepatīk, tāpat arī zem kļavas, bet zem ābelēm aug labi,” saka Līga. Teju par katru hostu viņa var pastāstīt to, kā tā nonākusi pagalmā,vai tai patīk kaimiņi, cik ātri aug. Lūk, spicām lapiņām Cher­ry berry, Big mama ar biezajām lapām , Meža zvans ar šaurām lapiņām, Blac Hills – pelēkzaļa, ar gandrīz apaļām, krokotām kaus­veida uz augšu izliektām lapām, Blue mouse- mazām, apaļām sirdsveida, zilganām, biezām lapiņām…

Lapu krāsa katrai šķirnei cita – dažādu toņu zaļas, svītrainas, baltām un krēmbaltām malām vai svītrām, pelēkzilas, zilganas, dzel­tenas. Lapu formas gan šau­ras, gan platas, lielas un pavisam mazas, sirdsveida, garenas krokotas, kausveida.

“Ir tādas, kas saulē apdeg, un tādas, kuras bez saules nīkst,” saka Līga un piebilst, ka neizstāstāmu hostu dažādību redzējusi ASV un Kanādā.
Gliemeži ir lielākie hostu ienaidnieki. Jaunās šķirnes gan tos interesē aizvien mazāk. Līga atzīst, ka labi, ka dārzā nav lielie vai kailgliemeži, kas jau ir daudzviet Latvijā. Tos ar stādiem viegli atvest. Pirms gadiem bijis ļoti daudz mazo gliemezīšu, bet kopš cītīgi tiek pļauts zāliens, to ir mazāk.

“Pērku, kad kāda iepatīkas. Vairākas ir arī no Gunas Rukšānes dārza. Kad pērk lielveikalā un augam ir nosaukums, tas maksā uz pusi dārgāk nekā, ja tā ir vienkārši hosta. Daugavpils tirgū ir interesants vīrs, viņam ir kvalitatīvi stādi, bet nosaukumus viņš ,šķiet,izdomā pats. Protams, pēc tam var skatīties katalogā un meklēt, kā augu sauc, bet atkarībā no tā, kur hosta aug, arī krāsu toņi var atšķirties. Saulē augušu var redzēt it kā ar dzeltenām lapām, bet ēnā – ar zaļām lapām, “pieredzē dalās mārsnēniete un atklāj, ka pavasarī draudzene no Jaunmoku pils atsūtīja dāvanu – vairākus mazus stādiņus. Tie sāk ieaugties.
“Lai kāds augs augtu un ziedētu, tam vajadzīga vieta, kas patīk, barība un ūdens,” atgādina Līga. Stādam bedre jārok trīsreiz lielāka nekā sakņu kamols. Tajā vislabāk likt kūtsmēslus, jo, kad Līga lietojusi trihodermīnu, hostas augušas lēnāk. Viņa pārliecinājusies, ka ne tikai hostām,bet arī citām puķēm patīk vācu firmas “Compo” mēslojums, kas ražots dažādām puķēm un augsnēm,lai veidotos spēcīgs sakņu kamols. Pavasarī tiek mēslots ar minerālmēsliem, kuros vairāk slāpekļa, rudenī, kur- kālijs. Līga pārliecinājusies, ka labāk lietot šķīstošo, ne granulēto mēslojumu.”Ar minerālmēsliem, kas lēni kūst, jāuzmanās, ja mājās ir kaķis. Tas pastaigājas, pēc tam izlaiza ķepu spilventiņus un var saindēties,” padomu dod mārsnēniete un piebilst, ka tikpat uzmanīgiem jābūt ar līdzekļiem pret kurmjiem vai gliemežiem.

“Pavasarī hostas lēni mostas, skatos- tukšums, iestādu ko citu, un drīz vien blakus uzdīgst aizgulējusies hosta. Tās zied visu vasaru, daža uzzied, tikko izlīdusi no zemes, citas- vēl tagad pumpuros, “pastāsta Līga. Noziedējušos ziedus viņa uzreiz nenovāc, bet nedrīkst ļaut tiem sakrist uz lapām, tad karstā saulē rodas caurumi, bet lietainā laikā- pūdē.

Par dažādas mulčas izmantošanu Līgai ir pārdomas. Ja izmanto kūdru, nezāles vieglāk izraut. Vieni slavē mulču un liek visur, bet vecie dārznieki to neiesaka, jo tā skābina augsni. Ja dobē parādās kāds tukšums un ja virskārta noklāta ar mulču, tad grūtāk iestādīt. Tāpat ir, ja ieklāj plēvi. Lai ko jaunu iestādītu, tā jāsaplēš.

Dārzs mainībā

“Dārzs ir dzīvs, tajā visu laiku kaut kas mainās. Man svarīgi, lai nepārtraukti kaut kas ziedētu,” saka Līga. Dobē kopā ar hostām sadzīvo flokši, peonijas, heihēras, tradiskancijas, astilbes, arī pa kādai gladiolai, smilgu kušķim, kādam skujenim, samtenei, hortenzijai un vēl citas ziemcietes un vasaras puķes.

“Flokši pagājušovasar bija ļoti skaisti. Šogad jūnija karstumā izžuva. Uzirdināšu, samulčēšu, ceru, ka atdzīvosies. Mammai nepatika flokši, jo uz tiem bieži metās miltrasa. Tagad ir daudz šķirņu, kurām tās nav. Ar bordo var nomiglot, galvenais, lai ir pabaroti, ir saule un mitrums un augi vēdinātos. Nevar iestādīt ēnā un cerēt, ka skaisti ziedēs. Flokši šogad ir īsāka auguma nekā citas vasaras. Tagad redzams, kas notiek ar augiem nelabvēlīgos laika apstākļos, kad saimniece nebija mājās un nelaistīja. Astilbes arī uz pusi mazākas.

Heihēras nav apvainojušās. Amerikā kalnos Josemitu ielejā stāvēju un skatījos, fotografēju – tik daudz heihēru- zaļas, ne sarkanas. Man arī tās bija ar salātzaļām un dzeltenām lapām, bet nepārziemoja. Citas jūtas labi. Ja nenogriež noziedējušos ziedus,tad izsējas, un ir stādi. Būs, ko iedot draudzenēm.
Interesantas ir tradiskancijas. Zila, balta, violeta – krāšņas. Vienu dienu visa ziedos, tad ātri nozied un šķiet – viss,bet nākamajā dienā atkal ziedos un zied ļoti ilgi.Dobē smilgas kopā ar hostām labi izskatās. Man uzdāvināja magnoliju un vistēriju, kas nokareniem ziediem Dienvidos aug pie māju sienām. Redzēs, kā pārziemos,” ar savu dārzu iepazīstina Līga.

Garā dobe veidojas pēc izjūtas, un katru vasaru tā ir citādāka. Līga rāda ēnainu laukumu pie kastaņas, kur varētu būt vēl viena dobe hostām, bet tās pie kastaņām neaug. Jādomā, kā pacelt augsni, kā apmānīt, jo turpat pīlādzis un ābele, kas hostām kaimiņos patīk.

“Meita teica, ka vajag arī rožu dobi. Tā top,” pastāsta saimniece. Pie mājas krāšņi zied mammas stādītā roze Flammentanz – liels, kupls krūms. Līga pastāsta, ka Vācijā, Itālijā, Spānijā noskatījusies, kā gan dobēs, gan kastēs kopā aug visādas puķes. Ziedošu un daudzkrāsainu mājas sienu veido petūnijas, astilbes, pelargonijas, skaistnātrītes, daudzgadīgās lobēlijas, anemones, smilgas. “Gri­­bējās, lai ir zili, balti rozā, bet ir arī citas krāsas,” nosaka Līga.
Kad iegādāts kāds jauns stāds, tad viņa ar vīru staigā pa pagalmu, meklē tam vietu.

“Man svarīgi, lai varu redzēt no mājas,” uzsver saimniece. Peoniju rinda iezīmē pagalma malu. Līgas dārzā ir ap 30 šķirņu peoniju. Bet it kā nomaļus, taču allaž pa ceļam aug dievkociņš.

“Pirms pieciem gadiem sāku ar vienu stūrīti. Zemes netrūkst. Dārzs patiešām ir radošuma izpausmes vieta. Tad arī uz daudz ko dzīvē paskaties citām acīm,“ saka Līga Barbara.