Ziņas

Sabiedrība

Darvas pilieni medus podā

Bezpajumtnieks. Francišeks Drozds labprāt ieaicina savā guļamistabā. Pie sienas pulkstenisFoto: Māris Buholcs

Paši kaivēnieši par saviem kaimiņiem, saka, ka labi zina, kas kura dzīvē notiek. Tā tāda īsta lauku būšana, ka ne labie, ne sliktie notikumi nepaslīd arī svešai acij un ausij garām.

“Mums tāds apzinīgs pagasts. Nav tādu problēmu, kādas citi sociālie darbinieki izkliedz semināros,” saka Kaives pagasta sociālā darbiniece Velga Buraka. Labi jau, ja tā. Tomēr vai tā ir? “Druva” meklēja un atrada dzīves ainiņas, kurās iesaistīti pieaugušie un bērni. Par normālu šādu dzīvošanu ir grūti nosaukt. Dzīvo čukņā un pacieš sišanu

Vieta, ko pagastā tagad dēvē par nostūri, agrāk bijis kolhoza “Drošais ceļš” centrs. Kas pagastam vajadzīgs? Jauni cilvēki, bet viņi gandrīz visi no Kaives aizmukuši. Kāpēc? Nav darba, nav vēlmes dzīvot dziļos laukos. Tāda būs biežākā atbilde. Bērni arī kārtīgajās, jaunajās ģimenēs nedzimst. Vai Kaivē cilvēki nodzeras? Skaļš – jā netiek pateikts.

Dodamies uz “Kalna Jaunzemiem”, lai satiktu piecu bērnu mammu Ilgu Vaišļu. Par viņu zinām vien to, ka sieviete savu dzīvi nespēj sakārtot, bet dzērāja neesot. Kaimiņi zina teikt, ka vīrieši pie viņas pulcējoties, bet pati viņa maz stāsta.

“Gribu prom no šejienes, ja būtu kurp, tad kājām aizietu,” galvu nodūrusi, stāsta Ilga Vaišļa. Divi viņas bērni mācās Skujenes pamatskolā, divi Veselavas speciālajā pirmsskolas izglītības iestādē, viens Spāres speciālajā internātskolā. Šajā mācību iestādē mācījusies arī Ilga.

“Mazajiem ir labi,” nosaka Ilga, domājot, ka jautājums ir tikai par to, kā viņiem pa skolām klājas. Te viņa kļūdās, jo bērni, kas tomēr grib atgriezties, arī pie mammas redz to ainu, par kuru Ilga atkal nevēlas runāt, bet tā ir patiesais iemesls, kāpēc ne tikai gribētos, bet arī vajadzētu bēgt no mantojumā atstātajām mātes mājām.

“Zinām reizi, kad viņa bija slimnīcā, piekauta,” īsi nosaka pagasta sociālā darbiniece. Taču sitēji bijuši nevis tie vīrieši, kas mēdzot piestaigāt, bet pašas brāļi. Tā kā visi sadzīvo trīs istabās un vienam brālim ir arī sieva un meitiņa, tad orģijas, kurās ir arī iedzeršana, notiek bērnu acu priekšā.

“Nu, ir mums nesaticība. Ietu prom bērnu dēļ. Te čukņā negribu palikt. Vienīgi kur atrast darbu?” pavisam pamatots ir Ilgas jautājums. Kaivē viņa strādā kādā kokzāģētavā, kur maksājot latu stundā, un daudzbērnu māte ir apmierināta, jo iepriekš strādājusi citviet, bet īpašnieks nav nemaz iedomājies, ka par darbu nāktos arī samaksāt. Vēl ģimene saņem garantētā iztikas minimuma pabalstu.

“Cik pagastam var prasīt? Vienīgais, man gribas mieru,” tā Ilga. Mēs dodamies prom no “Kalna Jaunzemiem” cerot, ka viņai izdosies savilkties dūrē un dzīvi grozīt. Bērniem garšo maizīte

Visi 112 Skujenes pamatskolas bērni pusdieno, jo par tām samaksā Kaives pašvaldība. Pie siltajām pusdienām viņus nedala, kurš trūcīgāks, kurš turīgāks. Otrs ieguvums, ka bērni tiešām vismaz vienreiz dienā nobauda siltu ēdienu.

“Skolā mācās ne tikai viens, bet pat trīs un četri vienas ģimenes bērni. Būtu bērni, kuri neēstu,” stāsta sociālā darbiniece Velga Buraka.

Kaivē tā vaļsirdīgi izstāstīja, ka laukos ģimenes dzīvo visai trūcīgi, jo vecāki ir bez darba, strādā savās saimniecībās, ir skolotāji, darbu atraduši pagastmājā.

“Mums jau neviens uz darbu ar džipu nebrauc. Nav arī bērnu starpā tādu krasu atšķirību, bet nevar teikt, ka tā nemaz nebūtu jaušama. Priekšgalā ir tas, kuram mobilais telefons, labāks apģērbs, lielāka rocība,” sacīja skolotāja Sarmīte Kārkliņa, piebilstot, ka atšķirīgo vairāk pamana pusaudžu vecumā un gadoties, ka vecāku dzīvesveida dēļ nākas ciest bērniem. Proti, to, ko dara vai nedara mamma vai tētis, bērni iebāž otram acīs.

“Ir bērni, kuriem ir smagāki apstākļi. Var jau redzēt, cik bērns paēdis, cik izgulējies. Viena lieta, ka bērniem ļoti agri jāceļas, lai ar autobusu nokļūtu skolā. Tālākajiem bērniem mošanās ir ap sešiem no rīta. Daudz jau tādu gadījumu nav, bet zinām mājas, kur notiek iedzeršanas. Ir puisītis, kurš pēc brīvlaika, nedēļas nogalēm pie mums atgriežas nervozs, bērnam sāp vēders, viņš ir bālāks. Kā bērnam visvairāk pietrūcis? Vecāku uzmanības. Bērnam tas ļoti sāp,” vērtēja skolas direktora vietniece audzināšanas darbā Valda Miķelsone.

Ja atceros savu skolas laiku, tad arī skrējām uz virtuvi, lai tiktu pie sagrieztas maizes šķēlēm. Tā notiekot joprojām. Bet vai tā paša iemesla dēļ? Pedagogiem izskatoties, ka bērni maizīti nevis graužot, bet apēdot ar lielu kāri.

“Kartupeļi paliek uz šķīvja, bet maizīte nekad,” noteica Valda Miķelsone. Sanāk, ka lauku bērniem kampaņas par kolas un čipsu kaitīgumu nemaz nav vajadzīgas. Viņiem vienkārši nav tā lata dienā, lai pie šiem našķiem tiktu. Bērni ļoti vēlas doties klases ekskursijās. Divas mācību ekskursijas gadā samaksā pagasta padome. Ir reizes, kad maksā arī vecāki, bet tad tiek smalki izplānots, lai izdodas redzēt vairāk, bet sanāk lēti. Pamēģiniet sagādāt pusaudzim prieku par latu vai diviem! Laukos tas joprojām izdodas. Slims cilvēks nav vajadzīgs

Šis būs stāsts par Māri.“Aizvedām viņu pie psihiatra, bet pateica, ka grupa nepienākas. Viņš nav ne pensionārs, ne invalīds. Bet tas taču redzams, ka viņš ir slims. Pansionātos viņam nav vietas. Viņam nav arī nekādu iztikas līdzekļu,” par četrdesmitgadnieku Māri stāstīja Velga Buraka. Pašvaldība pērn astoņus mēnešus vīrieti izmitinājusi Vecpiebalgas bijušajā slimnīcā, kur vieta ir sociālajiem pacientiem.

“Tas pašvaldībai ir par dārgu, jo par uzturēšanos maksājām ap 135 latiem mēnesī. Tagad izdevās rast risinājumu un noslēdzām līgumu ar Židavu ģimeni, ka pie viņiem Māris varēs dzīvot, būs paēdis un palīdzēs saimniecībā,” tā Velga Buraka.

Židavi ir vietējie, arī pensionāri, kuriem pāri 70 gadiem. Židaviem kaimiņos dzīvo Māra māsa, bet viņa nevēlas brāli pieņemt un dzīvot kopā.

Aina un Imants priecājas, ka Māris spēj padarīt smagos darbus kūtī, izvest mēslus, sanest ūdeni.

“Es jau klausu, klausu,” nosaka Māris un dodas mums parādīt sivēnus, kas tikko nākuši pasaulē. Viņš ir mūsu sabiedrībā nevajadzīgs Dieva dots cilvēks. Vecis izbrauc uz sievu mugurām

Francišeks Drozds ir bezpajumtnieks. Tas jāpasaka par šī vīra dzīvi. Rudenī tas kļūst pat bīstami, bet būt par bomzi ir viņa dzīvesveids. Bez tam Drozda kungs noteikti būs ļoti aizvainots, ka nosaukts par bomzi, jo viņš par savu dzīvesvietu uzskata šķūni pļavas vidū. Guļ lupatu un siena kaudzē, sijas kalpo par drēbju pakaramajiem, bet pa cauro jumtu var pētīt zvaigznes.

“58.gadā krievu armijā gulēju skuju palatkās. Man nav bail. Apsaldēšos? Nesalstu,” tā Francišeks, kuram ir trīs bērni un vairāki brāļi, bet pats nezina, kā attiecības sairušas. Viņš ir vietējais, strādājis kolhozā un tagad apkārtējiem par samaksu piepalīdz, bet pats priekš sevis nevēlas darīt neko.

“Iedevām dzīvokli vecajā Ežu skolā. Bija tikai plīts jāsalabo. Negribēja. Viņš negrib arī uz pansionātu. Te centra mājā viņš dzīvotu, jo nav ne malka jāgādā, ne pašam jākurina,” raksturoja Velga Buraka.

Tagad seko interesantākā stāsta daļa. Francišeks trīs reizes dienā ietur kārtīgu maltīti, vakaros skatās televizoru. Tas nenotiek šķūnī. Viņš regulāri apciemo netālu no šķūņa savās tēva mājās dzīvojošās māsas Dainu un Skaidrīti.

“Viņas ir represētās. Kā jau visi smagi cietuši cilvēki, ir ļoti labsirdīgas, patiešām labas. No rīta aizgājušas lopus apkopt, bet man brokasts jau galdā. Tagad, kad nāks seši, iešu vakariņās. Kamēr viņas neiet gulēt, arī televizoru paskatos,” tā Francišeks.

Ko saka māsas? Sākumā liekas, ka viņas grib tikt no Drozda vaļā, bet, kad saku, lai dzīvo, kā pats prot, tad sāk viņu aizstāvēt. Tik enerģiski, ka liekas, klups matos iekšā.

“Apskatieties, kur viņš mīt! Ejiet uz šķūni! Vai mums maizītes žēl, jums arī iedotu! Dzīvoklis viņam jādod, dzīvoklis! Labs cilvēks, bet nav pajumtes. Kur viņš guļ, kā viņam salst?! Viņš arī mums palīdz, mēs samaksājam. Pašam jau trešajā dienā pēc pensijas saņemšanas vairs naudas nav. Kur paliek? Prasiet pašam, pašam! Mēs viņa dzīvē nejaucamies,” savārstīti un viena otru pārkliegdamas, sacīja Daina un Skaidrīte.

Kur paliek labā cilvēka nauda? Iztek pie šķūņa stūra. Ziemā jau Drozdam atkal aizrunāta vieta pansijā Cēsīs, bet pavasarī atkal varēs tēlot bezpajumtnieku un dzīvot uz sievu rēķina. Kā tā vecā paruna skanēja: “Ir aitas, ir cirpēji.” Ko padarīsi.