Ziņas

Sabiedrība

Dabas takās pūčulēns, alnēni un sivēni

Izauklēts. Līgatnes dabas taku dabas aizsardzības vecākā speciāliste Velga Vītola izauklējusi ne vienu vien dzīvnieka mazuli. Šopavasar īpašas rūpes bijušas par aļņu dvīņiem. Viens no tiem labprāt pozē fotogrāfijai.Foto: no albuma

Vasara dāvā silto laiku, tas vēlīgs arī dzīvnieku mazuļiem, kas nākuši pasaulē šopavasar. Līgatnes dabas takās ir vairāki pārsteigumi.

“Katru pavasari ir kāds gaidīts vai negaidīts. Bet katrā gadalaikā un mēnesī ir kas jauns,” saka Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange, piebilstot, ka šis pavasaris pastaigām un dzīvnieku vērošanai uz Līgatni atvedis ļoti daudzas ģimenes.

Tagad mežs skan, arī dzīvnieki sajūt garās naktis, bauda vasaru. Darbiniekiem īpašs prieks par pūčulēnu. Dabas takās līdz šim mazuli bija izperējis ūpju pāris, bet meža pūču ģimene nebija izveidojusies. Pirmo reizi Līgatnes dabas taku 45 gadu darbības vēsturē izšķīlies pūčulēns, mazulis pūcēm Aktrisei un Rūķītim. “Mazo pūcīti gribas vērot un vērot,” saka Līgatnes dabas taku dabas aizsardzības vecākā speciāliste Velga Vītola un atklāj: “Nedrīkstu iet skatīties, jo blakus dzīvo ūrālpūce Čiepstonis. To izaudzināju, viņš, nabadziņš, mani uzskata par sievu. Kaut eju ar līkumu, jau atskan – ū,ū,ū. Sēž zemē un uzvedas kā vista perētāja, ar spārniem sit zemi un rāda, kur būs vieta perēšanai. Tāda, lūk, mīlestība.”

Līgatnes dabas taku pūču mājā apskatāmas trīs pūču sugas: meža pūču pāris ar mazuli, ūrālpūce Čiepstonis un ūpju pāris Hugo un Dāma. Meža pūces ir Latvijā biežāk sastopamā pūču suga.
Otrs priecīgais pārsteigums – alnenei Mirgai pirmoreiz piedzimuši dvīņi. “Nu jau lieli, iet uz dīķi. Mamma ir ļoti rūpīga, atbrīvo mazuļiem dzīves telpu, ar uzvedību uzsverot – te nāk mazie, citiem jāpaiet malā, mazie te gulēs, ejiet prom. Alnēnu dzimumu vēl nezinām,” stāsta Velga un dalās vērojumos: “Mirgai ir iepriekšējā gada dēls. Kad piedzima mazie, Mirga nelaida klāt, viņš jutās atstumts, uzmeta lūpu un īdēdams staigāja pa pļavu, jo mamma viņu nemīl. Tagad jau visi ir bariņā un mazie vecāko uztver kā lielo brāli. Reizēm staigā trijatā. Aļņi zina – ja ir bērni, tos aiztikt nedrīkst, visi kopā guļ pie barotavas, ēd zarus.” Mirgas saime plašo teritoriju dala ar vēl divām aļņu dāmām – Gundegu un Mildiņu, kā arī ar pagājušā gada alnēniem– trim pusaudžiem. Patlaban Līgatnes dabas takās apskatāmi desmit aļņi.

Mežacūkai Magonei šopavasar atskrēja septiņi sivēni. Velga vērtē, ka šīgada mazuļi ir labi audzināti. “Pērn barot cūkas bez ausu aizbāžņiem nevarēja iet, kvieca, brēca pa visu mežu. Teicu jau, vai mamma nemācīja, ka mežā jāuzvedas klusi. Šī metiena sivēni ir klusi. Varbūt labāk audzināti, arī cienījamā mežacūka Grieta labprāt ar mazuļiem dzīvojas kopā. Sivēni labi barojas un ļoti ātri aug,” pastāsta pieredzējusī zvērkope.

Karstajās dienās visiem svarīgākās ir ūdens procedūras. Magone iekāpj dīķī, kaut ko meklē ūdenī, ienirst, ka tikai ausu gali ārā, un laiž burbuļus. Ūdens peldes ir lāču iecienītākā izklaide. “Ja nezinātu, ka voljērā dzīvo lācenīte Ilzīte, teiktu, ka mežacūkas sarakušas. No bērnības Ilzītei garšo zemes skudru oliņas, visticamāk, tur tās ir. Voljērā ir viss– sāk ienākties meža zemenes, būs avenes, var paslēpties krūmos,” stāsta lāču mamma Velga un uzsver, ka vēl visi dzīvnieki nav nomainījuši ziemas kažokus pret vasaras apģērbu, baltie un pelēkie zaķi gan. Velga atzīst, ka bijis interesanti vērot, kā tā krāsa pamazām mainās.

Līgatnes dabas takās vairs nav vientuļi vecajam jenotsunim Jēcin, ko darbinieki dēvē par Opi. No “Ulubeles” te atvesta Ulla. Jenotsunene turēta kādā dzīvoklī, nonākusi patversmē un tagad ir līgatniete.
Līgatnes dabas takas – tā ir iespēja pabūt dabā, iepazīt Latvijas savvaļas dzīvniekus. Te tie dzīvo sev ierastā vidē, dabas noteiktā ritmā. “Līgatnes dabas takas ir un būs vieta, kur mācām saskatīt dzīvnieku dabiskos apstākļos. Tie neiznāks no slēptuves, tiklīdz ieradīsies skatītāji. Aizvien mazāk ir tādu apmeklētāju, kuri iedomājas, ka dzīvniekam jābūt rokas stiepiena attālumā. Ārzemnieki uzvedas citādi nekā vietējie apmeklētāji, klusi bauda dabu un vēro dzīvniekus. Esmu optimiste un redzu, ka apmeklētāju izpratne mainījusies,” pārdomās dalās Velga Vītola.

Pavasaris un vasaras sākums dabā ir laiks, kad dzīvniekiem dzimst mazuļi, putniem šķiļas cāļi. “Un mācās dzīvot. Mazs procents no viņiem izaug lieli, tā dabā iekārtots. Aizvien kāds atrod savainotu stirnēnu, lapsēnu, no ligzdas izmestu putnēnu. Nenesiet mājās! Daudzi zvana, prasa padomu. Prieks dzirdēt, ja cilvēks pajautā, nevis mazuli atradis, atnesis mājās un nezina, ko darīt. Esmu saņēmusi vairākus e-pastus – kāpēc pūčulēni kliedz, ko darīt ar lapsēniem – kā pareizi rīkoties. Ja pati nevaru dot padomu, varu pateikt, kam vēl prasīt,” stāsta Velga un gandarīta atzīst, ka pamazām cilvēki izprot dabas likumus un to, ka cilvēkiem tajos nevajag iejaukties. Vairs nav tā, kā pirms gadiem, kad dabas taku informācijas centrā nodeva atrastus dzīvnieku, putnu mazuļus.

Arī Līgatnes dabas takās gatavojas vasaras saulgriežiem. “Alnim Jusim Jāņos vainags nebūs jāpin, viņš pats audzē. Ragi būs vareni,” smej Velga. Toties lāčiem saldējums no našķiem jau ir saldētavā. Velga atklāj, ka tiks arī sapītas zaru un augu vītnes, kurās būs gardas lapiņas. “Tagad viss ir svaigs un katram dzīvniekam gribas kādu zaļumu,” bilst Velga.

Līgatnes dabas takās mežs skan: dzied putni, iesaucas pūce, kādu ziņu cits citam nodod aļņi. Viss nesteidzīgi kā jau tad, kad tuvojas gada īsākā nakts.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *