Tuvojoties aukstajam un mitrajam laikam, dzīvnieku barības ražotājs “Purina” rīkoja akciju, aicinot parūpēties par dzīvniekiem, kuri mitinās patversmēs visā Latvijā.

Par iespēju līdzdarboties akcijā iedzīvotāji uzzināja no informācijas sociālajos tīklos un laikrakstos. Atlika mašīnai iebraukt Cēsīs, Vienības laukumā, kad no malu malām sāka plūst ļaudis, lai nodotu sūtījumu dzīvnieku patversmes iemītniekiem. Cēsu labie ļaudis, kuriem nav vienaldzīgi patversmes iemītnieki, dzīvnieku vajadzībām ziedoja dažāda auduma izstrādājumus bez pogām un rāvējslēdzējiem. Tika sarūpētas kartona kastes, avīzes, segas, spilveni, apģērbs, palagi un pat barība.

“Atsaucība ir milzīga,” saka brīvprātīgais akcijas dalībnieks Dairis Šinkevičs. Puisis atklāj: “Cilvēki nāk, ziedo dažādas mantas, savukārt mēs tās savācam un tad aizvedam uz tuvējo patversmi, lai tās iemītniekiem būtu vieglāk pārdzīvot ziemu.” Brīvprātīgais akcijas dalībnieks skaidro: “Iepriekšējo gadu pieredze rāda, ka tieši ziemā patversmē nonāk visvairāk četrkājaino draugu, un, lai viņus varētu pienācīgi uzņemt un sasildīt, ir nepieciešama iedzīvotāju līdzdalība.”

Piestājot pie kādas skolas, saskrējuši 150 mazo labdaru: “Visi godīgi stāvēja rindā, un mums bija jāpaspēj sakraut ziedotās mantas viena starpbrīža laikā. Gribam sirsnīgi pateikties dāsnajiem ziedotājiem par viņu atsaucību un līdzdalību šajā akcijā. Kopīgi esam paveikuši labu darbu,” saka Dairis.

Ralfam Reinsonam un viņa klasesbiedriem par izdevību piedalīties akcijā un palīdzēt četrkājainajiem draugiem stāstījušas Cēsu Pilsētas vidusskolas skolotājas: “To padzirdot, mēs ar mammu uzreiz sapratām, ka piedalīsimies. Mums mājās ir kaķis, kas piedzimis patversmē. Mēs viņu paņēmām, kad viņam bija mēnesītis vai divi. Nu Miks ir vienu gadu vecs un laimīgs kaķu puika.” Kā stāsta desmitgadīgais Ralfs, viņš zina, ka akcijā piedalīsies trīs skolotājas un vēl pieci viņa klasesbiedri.

Savukārt Cēsu dzīvnieku patversmes “Lācīši” uzraudze Māra Skrinda teic, ka šādas akcijas ir ļoti liels atbalsts: “Atsaucība izrādījās necerēti liela. Jāatzīst, ka bez iedzīvotāju līdzdalības mums klātos daudz, daudz grūtāk, un, ņemot vērā, ka šiem dzīvnieciņiem jau tā klājies dažādi, šāda akcija noteikti viņus iepriecina un sasilda.”
Lai gan M. Skrinda savu gandarījumu neslēpj un priecājas, ka ir uzņēmīgi cilvēki, viņa aicina iedzīvotājus arī ikdienā atcerēties par patversmes iemītniekiem. Pašreiz ar saziedoto pietiks labam brīdim, bet dzīvnieku ir ļoti daudz, un to vajadzības nemazinās. Tomēr vislielākā dāvana, ko kāds var uzdāvināt četrkājaino sirsniņām, ir jaunas mājas un mīloša ģimene.