Tiešā pirkšana jau vairāk nekā desmit gadu rezultatīvi darbojas daudzās valstīs kā alternatīva industriālajai pārtikas sistēmai, kas veicina arvien intensīvāku, uz pesticīdiem, minerālmēsliem, antibiotikām un ĢMO bāzētu lauksaimniecību, kurā pircējiem ir zudusi saikne ar patieso pārtikas ražotāju – lauksaimnieku. Tādēļ pircēji ņem pārtikas izvēli savās rokās un sadarbojas pa tiešo ar bioloģiskajiem zemniekiem.

Svaigi, vietējās saimniecībās izloloti produkti – šo iespēju piedāvā tiešās iepirkšanās grupas. Ko iegūst pircēji, ko pārtikas produktu audzētāji un mājražotāji?

Bez starpniekiem

“Tiešās pirkšanas grupas Latvijā vēl arvien ir aktīvas un pulcē plašu interesentu loku. Tā ir iespēja regulāri iegādāties pārtiku bez tirgotāju uzcenojuma, jo to pērk nepastarpināti no ražotājiem – zemnieku saimniecībām. Tas ir veids, kā atbalstīt vietējos ražotājus, iegādāties bioloģiski audzētu pārtiku un, saņemot pārtikas produktus, zināt to izcelsmi,” stāsta Cēsu tiešās pirkšanas pulciņa dibinātāja, vadītāja Signe Jānelsiņa.
Pulciņa darbības princips ir vienkāršs: “Pircējs iepazīstas ar zemnieku un mājražotāju sarakstu, kurā minēts arī sortiments, piesaka vēlamos produktus, norādot daudzumu. Tas nozīmē, ka arī mājražotājs zina, cik vajag saražot. Pircēji paši organizē produkcijas saņemšanu un izdala pa groziem. Saimniecības atved pieteikto produkciju, bet pārējo organizējam paši, pulciņa dalībnieki. Katru nedēļu kāds brīvprātīgi piesakās par dežurantu, kas seko, lai atvestais nonāk pareizajā groziņā. Nav starpnieka, paši komunicējam ar saimniekiem un organizējam pasūtījumus,” paskaidro S. Jānelsiņa.

Runājot par pircējiem, S. Jānelsiņa bilst, ka pirms četriem gadiem pulciņu regulāri apmeklēja pat 30 cilvēku reizē, tagad interese pamainījusies, pulciņu regulāri apmeklē vidēji 12 pircēju. Ja kāds vēlas iesaistīties šajā cēsnieku pulciņā, kurā produktu pieteikšana notiek internetā, jāpie-kodina, ka mājaslapas nav. “Ir speciāli dizainēta un tiešās pirk­šanas pulciņam pielāgota darba virsma, kurai katrs var individu-āli pieslēgties, vispirms sazinoties ar administratoru. Admi­nistrators dod pielaidi, pārējais jau ir pavisam vienkārši,” saka pulciņa vadītāja.

Produkcija nebeidzas, bet mainās

Šonedēļ dežurantes lomā iejutusies Linda Legzdiņa. Viņa pa groziņiem kārto olas, salātus, ābolus, ķiplokus, piena produktus, pat gaļu un saldētos dārzeņus. Kaut ir preces, kuras pieejamas noteiktā sezonā, taču tāpēc groziņi nav tukšāki: “Produkcija nekad nebeidzas, tā mainās. Vasarā ir pieejami tomāti, gurķi, salāti, loki, dilles, rudens un ziemas periodā groziņos nonāk dažādi sakņaugi, skābēti kāposti, āboli, tas, ko iespējams uzglabāt pagrabā. Savā ziņā mūsu organisms patērē Latvijas klimata apstākļiem piemērotu pārtiku, kā to agrāk darīja mūsu senči. Ēdam saskaņā ar dabas ritumu,” saka S. Jānelsiņa.

Lai izdevīgi abām pusēm

Pulciņam ir sadarbība ar 12 līdz 15 saimniecībām, kāds saimnieks Cēsīs iebrauc tikai pa ceļam, citam šī sadarbība ir viens no pamatdarbības veidiem, viņi iesaistījušies visā tiešās pirkšanas, pārdošanas tīklā, proti, brauc uz līdzīgiem punktiem Valmierā, Siguldā, Rīgā un citviet.

Produktu piegādātāju skaits ir stabils, turklāt visus tirgot gribētājus pulciņā nemaz neuzņem. S. Jānelsiņa saka, tam ir savs iemesls: “Viss atkarīgs no tā, ko ražotājs piedāvā. Ja piedāvā vietējos dārzeņus, ko jau saņemam no citas saimniecības, tad interesentu, visticamāk, sagaida atteikums. Mēs cienām esošo sadarbību, ja pēkšņi nauda par kādiem produktiem jāsadala vairāk nekā trīs četrām saimniecībām, tas zemniekam kļūst neizdevīgi. Mēs riskējam, ka pulciņu pametīs arī ilggadējie sadarbības partneri. Turpretī, ja saimniecība vai mājražotājs nāk klajā ar ko tādu, kā mūsu sortimentā nav, tad – laipni lūgti.”

Vienlaikus viņa piekodina, ka ražotājam noteikti nevajadzētu visu uzņēmējdarbību balstīt uz tiešās pārdošanas pulciņu, jo noieta iespējas tajos ir samērā mazas. Viņa sapratusi, ka sadarbības saimniecības preci netirgo tikai šajos punktos. Tās nemitīgi meklē arī citus noieta tirgus, protams, ir pa saimniecībai, kas pirms krietna laika attīstījusies, pateicoties tieši šādam sadarbības modelim. Ilggadīgās iestrādes devušas iespēju produkciju piedāvāt kādiem 20 tiešās pirkšanas pulciņiem visās Latvijas pilsētās. Taču, ja ražotājs Cēsu pulciņu saskata kā pirmo atspēriena iespēju, nāksies sarūgtināt, taču, “iespraucoties” Rīgas pulciņos, kaut kas jau var sanākt.

Pieminot ierobežoto preču piedāvājumu, kur savā starpā konkurē tikai dažas saimniecības, interesējamies, vai cenas nepārsniedz tās, kas redzamas lielveikalos? “Nē. Esam vērtējuši un secinām, ka mums ir pieņemamas cenas. Protams, galvenie preču noņēmēji ir vidējā paaudze, ģimenes ar bērniem. Pensionāri nenāk gan tāpēc, ka viņiem lielveikalā tomēr ir lētāk, gan arī tāpēc, ka pasūtījumus var veikt internetā. Pašlaik vidējā pirkuma groza vērtība ir 20 -25 eiro. Tā kā dārzeņi ir pircējiem draudzīgās cenās, par šādu summu iespējams iegādāties ļoti daudz,” min S.Jānelsiņa.