Ziņas

Redzeslokā

Cēsu Pilsētas kapsēta. Saglabāt un neaizmirst

Pētnieku tandēms. Gundars Kalniņš un Elīna Kalniņa. Foto: Alens Opoļskis

Pierasts gadu desmitiem kādu teritoriju dēvēt vārdā, kas reizē nosaka tās likteni un pat iznīcību.

Aiziet paaudzes, kas vēl zināja vietas vēsturi un īsto nosaukumu, līdz nāk kāds, kurš to atklāj no jauna, notīra sūbējumu.

Kultūrvēsturnieki Elīna un Gundars Kalniņi aizvadītajā gadā uzsākuši pētīt vienu no likteņa varā pamestajām Cēsu kapsētām – Vācu kapus. Cerot pievērst sabiedrības uzmanību 18.gadsimtā izveidotās kapsētas atjaunošanai un labiekārtošanai, abi cēsnieki vispirms apzinājuši vēl saglabājušos pieminekļus. Sarunā ar Gundaru Kalniņu vēlos noskaidrot, kādas vērtības glabā viena no senākajām un nozīmīgākajām aizgājušo paaudžu cēsnieku atdusas vietām, kas darāms, lai to saglabātu kā Cēsu vēstures pieminekli.

– Kapsētu, par kuru šodien runāsim, cēsnieki sauc par Vācu kapiem. Jūs to dēvējat par Pilsētas kapsētu. Kāpēc vienai kapsētai ir divi nosaukumi?
– Cēsnieki pirms 100 un 200 gadiem to saukuši par Cēsu jeb Vendenes pilsētas kapsētu, savukārt nosaukumu “Vācu kapi” tā iemantoja padomju okupācijas gados. Lielisks nosaukums, lai novilktu robežu starp savējo un svešo. Vācu kapi – tātad uz mums tas neattiecas. Lai rūpējas paši – vācieši!

Neredzu iemeslu arī turpmāk turēties pie vēlākā nosaukuma, īpaši tādēļ, ka kapsētā apglabāti ne vien vācbaltieši, bet arī latvieši, poļi, krievi un ebreji. Turklāt Otrā pasaules kara laikā bojāgājušo vācu karavīru mirstīgās atliekas no šejienes jau pirms laba laika ekshumētas un pārvietotas uz Beberbeķiem.

– Ar kuru laiku saistāmi kapsētas pirmsākumi?
– Cēsu pilsētas pastāvēšanas pirmos piecus gadsimtus mirušie cēsnieki apglabāti pie Svētā Jāņa baznīcas. 18.gadsimta 70.gados, kad visā Krievijas impērijā plosījās buboņu mēris, tika izdots rīkojums mirušos turpmāk apglabāt tikai ārpus pilsētas. Cēsīs tolaik izveidoja divas kapsētas – Pilsētas kapsētu un Lejas kapus -, abas apmēram kilometra attālumā no centra. Rīgas ceļa malā ierīkotajā Pilsētas kapsētā apglabāja Svētā Jāņa baznīcas pilsētas draudzei piederīgos, savukārt Lejas kapos pie ceļa uz Lenčiem – ļaudis no lauku draudzes. Pilsētas kapsētā senākais zināmais kapa piemineklis, kas saglabājies līdz mūsu dienām, ir 1785.gadā mirušā Cēsu rātskunga Johana Frīdriha Helma kapu nosedzošā kaļķakmens plāksne.

– Vai ir zināms, kas bijuši, ar ko nodarbojušies kapsētā apglabātie cēsnieki?
– Spektrs ļoti plašs: no savulaik turīgākajiem un ietekmīgākajiem Cēsu tirgoņiem līdz pat vienkāršiem strādniekiem un amatniekiem: namdariem, kalējiem, kurpniekiem, audējiem, maizniekiem, drēbniekiem. Apbedīto vidū ir Vidzemē savulaik populārās Ulriha stīgu kapelas vadītājs Jozefs Kranls, galdniekmeistars Ferdinands Bīdenrots, kurš darinājis Svētā Jāņa baznīcas altāra retablu un Jaunās pils bibliotēkas skapjus, grāmatizdevējs Oskars Jēpe, pirmais profesionālais Cēsu fotogrāfs Kārlis Andersons un vēl, un vēl. Kapsētā apglabāti vairāki kādreizējie pilsētas goda pilsoņi, pilsētas pārvaldes darbinieki, skolotāji, ārsti.

– Kāpēc šo pilsētas vēsturē nozīmīgo personu atdusas vieta šobrīd atrodas tik nožēlojamā stāvoklī?
– Pirmais trieciens bija vācbaltiešu repatriācija 1939.gadā, kad Cēsis pameta ievērojams skaits pilsētas draudzei piederīgo. Pāris gadu vēlāk, 1941.gada augustā, tika pilnībā iznīcināta Cēsu ebreju kopiena. Līdz ar to simtiem kapavietu kapsētas luterāņu un ebreju nodalījumos palika bez aprūpētājiem.
Turpmākajās desmitgadēs vēlmi kopt “vācisko” kapsētu apslāpēja padomju okupācijas režīma uzspiestā ideoloģija. Vēl šodien ne viens vien cēsnieks atceras, ar kādu apņēmību un vērienu pagājušā gadsimta otrajā pusē dauzoņu bandas postīja kapsētas pieminekļus. Viņu veikumu varam labi novērtēt vēl šodien: nolauzti gandrīz 200 krusti, apgāzti desmitiem pieminekļu, nozagtas iežogojumu metāla ķēdes, postītas dekoratīvās kapavietu sētiņas. Žurnālists Verners Rudzītis 80. gadu beigās par situāciju rakstīja “Druvā”: “Nogāzts gandrīz viss gāžamais, sasists gandrīz viss sitamais.”

– Pēdējos 30 gados taču nav bijuši nekādi ideoloģiski iemesli, kas liegtu to savest kārtībā.
– Jau Verners Rudzītis trāpīgi izteicies, ka ļaudis pie visa ātri pierod, pat pie tā, ka to acu priekšā tiek zaimota mirušo piemiņa. Šo anomāliju gadu gaitā esam pieņēmuši kā normu, bet tas nedrīkst tā turpināties. Jautājums, ko uzdodu sev un citiem šodienas cēsniekiem – vai varam samierināties, ka Cēsīs, kas pēc dažiem gadiem leposies ar Latvijas kultūras galvaspilsētas titulu, ir likteņa un vandaļu varā pamesta vēsturiska kapsēta? Vieta, kur starp kapu kopiņām ganās vistas, kur notiek iedzeršanas un kautiņi, kur savulaik pilsētu veidojušo cēsnieku pieminekļi ir apgāzti, apgānīti un ieauguši nezālēs.

– Lai kapsētu savestu kārtībā, jāiegulda ļoti daudz darba. Ar ko sākt?
– Jāsāk ar pieminekļu inventarizāciju, jānoskaidro, kas un kādā stāvoklī ir saglabājies. Tad varēs apjaust, cik daudz līdzekļu nepieciešams pieminekļu atjaunošanai, noteikt turpmāko darbu secību, lai identificētu šeit apglabāto personu vārdus. Luterāņu nodalījumā esošo 500 pieminekļu inventarizāciju pabeigsim aprīlī. Ceru, ka iegūtos datus jau šajā vasarā varēsim publicēt topošajā tīmekļa vietnē.

– Kā notiek pieminekļu inventarizācija?
– Katrs piemineklis tiek nofoto­grafēts, nomērīts, noteikti tā izgatavošanai izmantotie materiāli, novērtēti bojājumi. Daudz laika aizņem uz pieminekļiem esošo tekstu atšifrēšana un norakstīšana. Tālāk top kapsētā apglabāto personu saraksts, kurā šobrīd atšifrēti 520 agrāko cēsnieku vārdi. Tad seko sarakstā iekļauto personu biogrāfiskā izpēte, ko veic vēsturnieks Agris Dzenis un ģenealoģijas entuziaste Ilze Stru­ņ­ķe.

– Kas tālāk notiks ar apgāztajiem un salauztajiem kapu pieminekļiem?
– Pieminekļi, protams, ir jāatjauno. Svarīgi, lai vienas kapsētas ietvaros saglabāšanas darbi notiktu pēc vienotas pieejas, ja tā var teikt – vienā rokrakstā. Pagā­jušajā vasarā uzrunāju restaurācijas arhitektu Artūru Lapiņu par viņa iespējām izstrādāt vispārīgus pieminekļu atjaunošanas risinājumus. Ar Cēsu novada pašvaldības finansiālu atbalstu projekts nu ir sagatavots, un ceru, ka jau nākamajā vasarā varēsim veikt pirmos pieminekļu atjaunošanas darbus.

– Kur paredzēts rast finansējumu pieminekļu restaurācijai?
– Pagaidām vēl apzinām iespējas, bet nešaubos, ka finansējumu pakāpeniskai pieminekļu savešanai kārtībā noteikti izdosies piesaistīt. Esam uzrunājuši Vācijas vēstniecību Rīgā, Baltijas Pieminekļu biedrību, ceram arī uz atbalstu, ko var sniegt kapsētā apbedīto piederīgie. Pagājušā gada novembrī tikāmies ar Ēleru dzimtas pēctečiem, kuru vecvecvectēvs Bēr­zaines ģimnāzijas skolotājs Frīdrihs Ēlers kopā ar vairākiem citiem dzimtai piederīgajiem apglabāti mūsu kapsētā. Visti­camāk, tieši Ēleru dzimtas pieminekļi būs pirmie, kurus jau šogad varēsim savest kārtībā.

– Vai tas varētu rosināt, lai cēsnieki un pilsētas viesi biežāk iegrieztos vēsturiskajās kapsētās?
– Pirmais solis – rūpēties, lai kapsētas apmeklējuma laikā ikviens varētu justies droši. Teritorijai nepieciešama pašvaldības policijas aktīva uzraudzība. Būtu jāievieš arī video novērošana.

Nākamais solis – jāsakopj vide, jāaprūpē pieminekļi. Ceru, ka izdosies iecere aizbildnību par pilsētas vēsturē īpaši nozīmīgu personu kapavietām uzticēt novada pašvaldībai. Pagaidām esmu rosinājis sarakstā iekļaut Cēsu birģermeistaru un pilsētas ārstu kapavietas. Pašvaldībai tas neprasītu lielus resursus, bet ļautu skaidri apliecināt – mēs novērtējam mūsu priekšgājēju veikumu un mums ir svarīga viņu piemiņa! Varbūt ar laiku sabiedriski aktīvie mūsdienu cēsnieki uzņemsies rūpes par kādu no pamestajām kapavietām.

– Vai, darbus pabeidzot, paredzēti arī kādi informatīvi pasākumi, ekskursijas, lai iepazīstinātu cēsniekus ar paveikto?
– Jā, noteikti! Plānojam arī informatīvo zīmīšu uzstādīšanu pie ievērojamāko personu kapavietām, lai par viņu veikumu varētu uzzināt ikviens kapsētas apmeklētājs. Topošajā tīmekļa vietnē būs apkopoti ne vien pieminekļu inventarizācijas rezultāti, bet arī ziņas par apglabātajiem. Domāju, tā būs saistoša lasāmviela ikvienam Cēsu vēstures interesentam.

– Citur pasaulē senās kapsētas ar laiku kļūst par pilsētas zaļo zonu, ko vietējie izmanto rekreācijai. Vai tāda nākotnē varētu būt arī Pilsētas kapsētai?
– Jā, pilnīgi noteikti. Vēsturiskās kapsētas apdzīvotās vietās ir “zaļās oāzes”, kur aug veci, ekoloģiski vērtīgi koki, ligzdo dažādu sugu putni, sastopamas retas un aizsargājamas augu un dzīvnieku sugas. Iesaku katram pavasarī kaut reizi aizdoties uz Pilsētas kapsētu, lai redzētu ziedošo Sibīrijas zilsniedzīšu klājumu, ieklausītos dziedātājputnu kora daudzbalsībā. Kapsētas var kalpot ne vien mirušajiem, bet arī dzīvajiem.

UZZIŅAI

  • Cēsu pilsētas vēsturiskā kapsēta jeb Vācu kapi ir viena no trim slēgtajām kapsētām Cēsīs.
  • Kapsēta atrodas apmēram kilometra attālumā no pilsētas centra, kādreizējā Rīgas ceļa (tagad Rīgas ielas) malā.
    Platība ir apmēram trīs hektāri.
  • No 18.gadsimta beigām līdz 20.gadsimta vidum šeit apglabāti vairāk nekā divi tūkstoši cēsnieku (precīzs apbedīto personu skaits nav zināms).
    Saglabājušies vairāki simti dažādos laikos uzstādīti kapu pieminekļi, kas lielākoties ir apgāzti vai salauzti.
  • Ne kapsētai, ne kādam no tajā esošajiem objektiem nav piešķirts aizsargājama kultūras pieminekļa statuss.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *