Cēsu Vēstures un mākslas muzejs sabiedrībai nodevis izstādi “Laika liecinieki”. Tai izraudzīts moto no Aleksandra Čaka rakstītā: “Tādu cilvēku, kā mums ir, tādu pasaulē vairs nava.” Arī tāda muzeja, kāds Cēsīs dibināts pirms 95 gadiem un pašvaldības muzeja statusā izvērsies par bāgātīgu novadpētniecības krātuvi, būs grūti atrodams citur.

Muzeja gadskārtā to vēlreiz uzsvēra vēsturniece, jaunizveidotās izstādes kuratore Dace Tabū­ne. Vēstures un mākslas muzeja darbu ar misijas izjūtu – būt par kultūras un mākslas krustpunktu – apliecina Cēsu Jaunās pils plašā izstāžu zāle bēniņstāvā, kas piepildīta ar cēsnieku ieteiktiem un vēsturnieku apkopotiem vietējās vēstures stāstiem. Izstāde būs aizraujoša arī tādēļ, ka muzejs savu 95.gadskārtu pratis padarīt cēsniekiem personīgu. Stāsti par Cēsīm kā senu un aktīvu pilsētu veidoti, uzklausot pilsētnieku ieteiktās tēmas. Izstādes atklāšanā Dace Tabūne pauda, ka par muzeja jubilejas izstādes satura veidošanu cilvēki izrādīja negaidīti lielu interesi: “Izstādē ir daudz dažādu tēmu. Varējām iekļaut muzeja krājumā glabātas vēsturiskas vērtības no vissenākajiem laikiem šai pusē līdz pat mūsdienām.”   Līdz šim nebijis un īpaši uzrunājošs ir izstādes mākslinieciskais risinājums. Visaptverošs skats cauri gadsimtiem un katra atsevišķa priekšmeta unikalitātes izcelšana – tāds  ir galvenais vadmotīvs izstādes scenogrāfes Madaras Melas veidotajā scenogrāfijā un mākslinieciskajā izpildījumā. Izstādes mākslinieciskais konsultants ir Viktors Jansons, mākslinieks noformētājs Dainis Andersons.

Tie, kuri ienākuši pils bēniņu plašajā izstāžu zālē, brīnīsies par gaišo, caurspīdīgo noskaņu, kas iemājojusi zem koka sijām bēniņu stāvā. To izstādē radījusi Madara Mela, topošā scenogrāfe, Latvijas Kultūras akadēmijas 3. kursa studente. Viņa īstenojusi ideju par senu lietu – fotogrāfiju, avīžu, dokumentu – izvietošanu telpā, izmantojot dabas motīvus: ledus lāses, vēja aukas, pielijušu mežu. Dabas norises Latvijā ir tik mainīgas! Izstāde apliecina, ka vēstures norises neatpaliek. Arī tās Latvijā bijušas tik mainīgas.
“Paldies, ka mani pieņēmāt, bijāt mīļi un labi kolēģi. Man bija prieks strādāt šeit,” izstādes atklāšanas svētkos sacīja jaunā sceno­grāfe. Cēsu muzeja profesionāļu izvēle aicināt izstādes iekārtošanā jaunās paaudzes mākslinieci bijusi tieši tāda – radīt līdz šim nebijušu māksliniecisko risinājumu. Tādu motīvu , kas veicinātu sajūtu rašanos, ļautu ieskatīties Cēsīs cauri gadsimtiem un reizē izceltu katra priekšmeta unikalitāti.

Izstāde vēsta par cēsnieka, dzejnieka Jāņa Poruka vijoli, 18.gadsimta zemnieku rokrakstu grāmatām, Kārli Andersonu – pilsētā pirmo fotogrāfu, Jāni Ozolu – leģendāru grāmatizdevēju, par senajām Cēsīm kā tipogrāfiju, avīžu un grāmatu iespiešanas pilsētu no viena gadsimta uz otru. Izstādei tēmu pieteicēji un rosinātāji bijuši ne tikai vecākās un vidējās paaudzes pilsētnieki, bet arī skolēni. Viņi visi ir līdzautori, atzīst muzeja speciālisti.