Ziņas

Sabiedrība

Cēsīs auklītes “uz izķeršanu”

Kopā mācās un rotaļājas. Auklīte Laima Ostrovska kopā ar savām auklējamajām meitenēm (no kreisās) Luīzi Jonasi, astoņi gadi, un Adriju Jonasi, seši gadi.Foto: no albuma

Kad bērna kopšanas atvaļinājums ir beidzies un jaunajai māmiņai pienācis laiks atgriezties darbā, jāpieņem viens no svarīgākajiem lēmumiem – kam šajā laikā uzticēt bērna pieskatīšanu? Lieliski, ja palīdzēt var vecmāmiņas, vectētiņi vai citi radinieki. Tomēr ne vienmēr tas ir iespējams. Ko izvēlēties – bērnudārzu vai auklītes pakalpojumus? Un ko darīt, ja rinda bērnudārzā vēl nav pienākusi? Vecāki meklē aukli savam bērnam ne tikai tajā gadījumā, kad mammai jāatgriežas darbā. Dažkārt jaunie vecāki vēlas atvieglot savu ikdienu un tādēļ meklē papildspēkus. Tikai tajā brīdī, kad sākas ideālās aukles meklējumi, tas nebūt neizrādās tik viegli, kā iepriekš cerēts.

Laima Ostrovska (23) ir apņēmīga un pozitīva jauniete, kura nu jau trīs gadus Cēsīs strādā par auklīti: “Bērni kļuva par manu ikdienu, kad man pašai bija tikai desmit gadu. Toreiz pieskatīju mazo brālīti. Cilvēki apkārt redzēja, cik labi man tas padodas, un ar laiku sāku pieskatīt radu un draugu bērniņus. Pēc vidusskolas izlēmu, ka mācīšos par pirmsskolas skolotāju. Un nu šajā jomā strādāju jau trīs gadus.” Laima stāsta, ka auklītes Cēsīs ir ļoti pieprasītas, īpaši tādas, par kurām sociālajos tīklos redzamas labas atsauksmes: “Cēsīs trūkst labu auklīšu, kas māmiņām ikdienā varētu palīdzēt. Pati nesen ievietoju sociālajā tīklā Facebook, ka dažas dienas nedēļā varu pieskatīt bērniņus. Biju pārsteigta, cik liela bija atsaucība.” Uzticēt savu bērnu svešam cilvēkam vecākiem, protams, ir grūti. Tādēļ ir svarīgi potenciālo auklīti iepazīt un uzzināt par šo cilvēku pēc iespējas vairāk. L. Ostrovska ir pārliecināta, ka auklītei ir jāpatīk tas, ko viņa dara: “Pieskatot bērnu, ar viņu ir jārotaļājas un jāmāca dažādas jaunas prasmes. Svarīgi, lai auklīte būtu atraktīva un ar radošu domāšanu, lai bērna ikdienu padarītu interesantu un krāsainu.”

Arī auklīte Kristīne Lāce (25), lai arī šajā jomā strādā pavisam nesen, ir pārliecināta, ka Cēsīs aukli atrast nav vienkārši: “Cik esmu lasījusi dažādos forumos un domubiedru grupās, tad tik tiešām labas auklītes atrašana Cēsīs ir liela problēma. Mammām ir jāatgriežas darbā, bet rinda bērnudārzā vēl nav pienākusi. Tā kā dzīvojam laikmetā, kad arī liela daļa vecvecāku strādā, tad nekas cits neatliek, kā meklēt aukli.” Kristīne ir pārliecināta, ka pirmajā tikšanās reizē mamma jūt, vai konkrētajam cilvēkam varēs uzticēt savu bērnu. “Manuprāt, labai auklītei ir jābūt tādai, kurai pavadītais laiks kopā ar bērniem sagādā prieku. Ikdienā ir jārotaļājas, jānodarbina mazulis ar interesantām, izklaidējošām un izglītojošām nodarbēm. Bērns ir jāuztver kā līdzvērtīgs sarunu biedrs.” Kristīne zina, ka mazajiem cilvēkbērniem svarīgs ir arī fizisks kontakts, tādēļ auklītei mazulis reizēm ir jāsamīļo un jāsabučo.

Aukle ir cilvēks, kurš bērna dzīvē ieņem ļoti svarīgu vietu, jo nereti ar bērnu pavada vairāk laika nekā vecāki. Māmiņa Solvita Palm­baha, kura audzina trīs dēlus (dvīņus Oskaru un Kristapu, kuri ir divus gadus un trīs mēnešus veci, un desmit gadus veco Kārli), ir auklītes meklējumos. Viņa stāsta, ka process ir ilgs un sarežģīts: “Lai atvieglotu ikdienu ar trīs bērniem, jūtu, ka vajadzīgas kādas izpalīdzīgas rokas. Man ir ļoti atsaucīga priekšniecība un kolēģi, kuri situāciju saprot. Pa­gaidām darbā strādāju rīta maiņas, kas saskan ar bērnu grafiku bērnudārzā un skolā. Tomēr saprotu, ka visu laiku tas tā nebūs un būs arī nedēļu nogales, svētku dienas, kad vajadzēs strādāt.” Solvita stāsta, ka viņai auklītes meklējumi ir sarežģītāki, jo viņai būs jāpieskata divi mazi bērni reizē, kas ir dubultas rūpes un atbildība. Tomēr māmiņa ir ļoti priecīga par vecāko dēlu, kurš ir liels palīgs jaunāko brāļu aprūpē.

Līdzīgā situācijā nesen bijusi arī mamma Inta Rezgale, kura trīs mēnešus cītīgi meklēja aukli meitiņai Lindai (divi gadi): “Tas bija ļoti sarežģīts process. Kad meklēju auklīti, sludinājumā rakstīju, ka viņai nevajadzēs ne kārtot māju, ne pašai gatavot ēst. Arī samaksu minēju atbilstošu – divi eiro stundā uz rokas (šobrīd šāda ir vidējā alga, ko auklīte saņem Cēsīs – aut.). Pie mums uz pārrunām bija sešas meitenes. Divas izskatījās nevīžīgas un radīja sliktu iespaidu, vēl divas teica, ka samaksa ir par zemu, viena mūsu tikšanās reizē neizrādīja ne mazāko interesi par Lindiņu, bet pēdējā ikdienā mēdzot uzsmēķēt. Visas labās auklītes, par kurām biju lasījusi pozitīvas atsauksmes, bija jau aizņemtas.” Pēc ilgiem meklējumiem Inta uzzinājusi, ka kāda meitene no paziņu loka meklē darbu, tad nu tā arī esot izrādījusies jaunā Lindas draudzene un uzticības persona. Lai arī situācija veiksmīgi atrisināta, Inta atzīst, ka Cēsīs šī esot liela problēma, jo arī no draudzenēm bieži vien dzirdēts, ka rinda bērnudārzā mazulim pusotra gada vecumā vēl nav pienākusi, bet arī auklītes meklējumi nevedas, kā gribētos.