Ziņas

Redzeslokā

Ceļš līdz savai koklei

Māceklis Deivids Simms, meistars Andris Roze un kokles.Foto: Līga Eglīte

Ik pa laikam uz Latviju atbrauc kāds ārzemnieks, kuru sajūsmina mūsu tradīcijas un kultūrvēsture.

Tā bija iedvesmojoša saruna, nodomāju, atgriežoties no darbnīcas Drabešos, kur Dei­vids Simms darināja kokli. Latviskāks par dažu labu latvieti. Saruna ar Deividu būtu jādzird katram, kurš sūrojas, ka “te nekā nav, bet citur ir labāk”. Sveš­zemnieks ir pamanījis vērtības, kas mums ir tik pierastas un šķiet, ka tās pastāv un pastāvēs mūžīgi.

Deivida ikdiena paiet Stratfordā pie Aivonas, viņš ir sociālais darbinieks, kā pats saka – medbrālis, atbildīgs par cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām. Darbs ir psiholoģiski grūts, aprūpes komanda intensīvi strādā trīs mēnešus, pēc tam trīs mēnešus dodas atvaļinājumā. Viens no Deivida darba pienākumiem ir pacientu brīvā laika organizēšana, viņš vada divus mūzikas klubus ar karaoke. Vai profesionāls mūziķis? Deivids Simms atbild, ka ir tikai sociālais darbinieks, bet mūzika ir hobijs un sirds aicinājums.

Ar Latviju Deividu saista dzīvesbiedres dzimtā pilsēta Rīga: “Latvijā neesmu pirmoreiz, braucu šurp kopš 2007.gada, sajucis rēķins – cik reižu, bet būs vairāk nekā piecdesmit. Abi dzīvojam un strādājam Anglijā, ik pa laikam apciemojam radus Latvijā.”

Deividam ir labi draugi daudzās Latvijas pilsētās, apceļoti visi novadi, redzētas īpašas un savdabīgas vietas. Latvijas rudens, lietus un migla nesatrauc: “Man ir īru asinis, un arī lietus ir man asinīs. Latvijā ir tik brīnišķīgs laiks! Atkal gribētu piedzīvot īstu sniegu.

Dzīvesbiedres māte uzdāvināja Latvijas vēstures grāmatu, ko esmu izlasījis divas reizes. Tā atstāja lielu iespaidu. Apmeklēju arī Okupācijas muzeju. Jūsu vēsture ir neticama, skarba un apbrīnojama. Varbūt puse no manis ir latvietis? Jā, tad būtu nepieciešams DNS tests! Zinu, ka manī ir daudz skandināvu asiņu piejaukuma, bet ko var zināt? Latviešu valodu vēl neesmu apguvis, laikam esmu dislektiķis. Saprotu, ko runā, kaut arī ne pilnīgi visu. Diemžēl nevaru izteikties.

Kokli atklāju savā pirmajā ceļojumā uz Latviju. Ierados nedēļu pirms Jāņiem un biju pārsteigts – visur kaut kas notika, visur muzicēja, gandrīz katrs bija ģērbies tautastērpā. Pie kokles spēlēšanas toreiz netiku, tikai klausījos un skatījos, toties apsolīju sev, ka iemācīšos. Iegāju Rīgā dažos mūzikas veikalos, apskatīju kokli, pievienoju savam vēlmju sarakstam. Pagājušajos vasaras saulgriežos Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā redzēju kokles tapšanu, ar tulka palīdzību sarunājos ar meistaru, noskaidroju, ka ir iespēja pašam gatavot, tā arī nokļuvu Drabešos. Tagad mācos spēlēt.
Iepriekš vēl nekad nebiju gatavojis mūzikas instrumentu. Mājās ir kokapstrādes darbnīca, bet tur remontēju vai pielaboju kaut ko ikdienišķu.
Es braucu šurp, lai gūtu enerģiju no dabas, no cilvēkiem, no tradīcijām. Šeit cilvēki stāv uz zemes, un arī man šeit nepieciešams sazemēties. Uzskatu, ka esmu daudz vairāk pagāns nekā citi Anglijas iedzīvotāji. Tur tradīcijas kopj tikai nelielas grupas, bet Latvijā – visi iedzīvotāji.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *