Ziņas

Redzeslokā

Ceļo šodien, ceļos rīt

Cik maz vajadzēja. Āraišu ezerpils brīvdabas arheoloģiskā muzeja vadītāja Jolanta Sausiņa un ar­heoloģe Laura Lēģere apbrīno rakstnieces Melānijas Vanagas ceļojumu ekipējumu.Foto: Sarmīte Feldmane

Lietus, vējš un krusa tikai pabojāja, bet nespēja izjaukt Gaujas nacionālā parka Ceļotāju dienas plānus.

Tā kārtējo reizi parādīja, ka nacionālais parks ir ne tikai dabas vērtības, bet te atrodams plašs kultūrvēsturiskais mantojums, var iepazīt cilvēka un dabas kopdarbību un sabiedrības ieguvumus. Visplašāko programmu piedāvāja Amatas novads, aicinot “Ceļo – baudi – Āraišos”. Āraišu muzejparka jaunajā apmeklētāju centrā varēja apskatīt amatietes Melānijas Vanagas ceļotājas somu, termosu un fotoaparātu. M. Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce rādīja grāmatu, kurā rakst­niece apkopojusi pārgājienos ievēroto. “Rokrakstu grāmata “Amata” ir par upi, un Melānija teica, ka mūžā cilvēkam vismaz viena upe jāiepazīst. Viņas rokās bija nonākušas Zvārtes ieža, visticamāk, 20. un 60 gadu fotogrāfijas. Melānija teica: “Redz, tik vien vajadzēja, lai ierosinātu manī neizbēgamu interesi par manu upi Amatiņu.” 1968.gadā 2.jūlijā viņai bija 63 gadi, viņa devās pirmajā pārgājienā gar Amatu. Līdzi bija ceļojumu soma, fotoaparāts, termoss,” pastāstīja I.Lāce. Tajā laikā tādas pastaigas uzskatīja par muļķību. Pat radinieki, gan ne paši tuvākie, jo viņi saprata, teica – kad reiz beigs vazāties apkārt un smērēt papīru. “Tagad iešana dabā, pastaigu takas, upes iepazīšana ir pašsaprotama. Viņai tas būtu brīnums, Melānija līksmotu. Viņa teica – aiz manis jau neviens neies. Viņa gāja gar aizaugušiem Amatas krastiem, kur bija tikai zvēru takas, nevienas cilvēka pēdas. Viņa necerēja, ka cilvēki ies dabā, pārgājienos. Šodien daudziem tā ir nepieciešamība un galvenais – prieks,” sacīja I.Lāce.

Daudziem visgaidītākā bija Āraišu ezerpils brīvdabas ar­heoloģiskā muzeja apmeklētāju centra ēkas atklāšana. Neilgi pirms svinīgā notikuma stiprais vējš aizpūta pa gaisu informatīvo telti, Āraišu apkārtnē bija redzami krusas noklāti laukumi.

Muzeja vadītāju Jolantu Sausiņu tas neuztrauca: ”Ja centru atver pilnā mēnesī, tad centrs vienmēr viss būs apaļš un pilns.” Ceļotāju dienā muzejparkā pabija vairāk nekā 300 apmeklētāju. Parasti brīvdienās ir ap 200. “Tā kā gan Ceļotāju diena, gan apmeklētāju centrs mudinājis iegriezties, ” vērtē J.Sausiņa.

Arheoloģe Zigrīda Apala kavējās atmiņās, iecerēs, kas reiz piepildījušās, un priecājās, ka ezerpilij beidzot ir savas mājas. Viņa pastāstīja par neīstenotajiem projektiem, idejām, kuru realizācijai nekad nepietika naudas.

Vakarā, tiesa, ne kā sākotnēji bija domāts pilsdrupās, bet skolā notika ceļotāju zaļumballe. “Tie, kuri atbrauca uz Āraišiem, te varēja pavadītpiepildītu dienu,” atgādina J.Sausiņa.

Cēsniece Sigita Klētniece Ceļotāju dienas pavadīja pārgājienos. “Kad stāsta par Gaujas nacionālo parku, parasti runā par Siguldu, Līgatni, Cēsīm. Gribē­jām iepazīt citas vietas,” pastāsta pārgājienu rīkotāja un uzsver, ka tiem, kuri grib tajos doties, laik­apstākļi netraucē, jo ir svarīgi izvēlēties pareizu apģērbu. “Tiesa, dažbrīd vējš lietussargus apgrieza otrādi, bet tas nemazināja interesi un labo garastāvokli,” atklāj S.Klētniece. 20 ceļotāju grupa pabija Sietiņiezī, “Kalāču” muzejā, Liepas muižā, Maizes mājā. “Pārsteigumu bija daudz. Lielā­kais – ekspozīcija “Kalāču” muzejā, jaukākais – kopā dziedāšana un pīrāgu cepšana Maizes mājā,” iespaidos dalās S. Klētniece un pauž pārliecību, ka pārgājienā var doties katru dienu, taču, ja tos sasaista ar kādu notikumu, tas dod stimulu.

Gaujas nacionālā parka Ceļotāju dienas būs atkal nākamajā rudenī.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *