Ziņas

Sabiedrība

Ceļi šķīst, bet ir jābrauc

Zīme jāievēro. To ceļu īpašnieks izvieto, lai pasargātu brauktuvi un ceļu neizdangātu. Tāpat arī, lai droši brauktu pāri tiltiem un tie ilgi kalpotu. Foto: Marta Martinsone-Kaša

Pēc pēdējām lietainajām dienām grants ceļi ir pārmitrināti, segums zaudē nestspēju, veidojas dubļi un bedres. Ja agrāk par šķīdoni uz grants autoceļiem runāja pavasarī un rudenī, tad pēdējos gados tie braucējiem rada problēmas pat ziemā.

Mitrums arī apgrūtina autoceļu uzturēšanu, jo slapjā laikā greiderēšana ir mazāk efektīva un bedres ātri vien veidojas atkārtoti. Lai kaut nedaudz pasargātu jau tā nobrauktos lauku ceļus, gan paš­valdības, gan valsts ceļu apsaimniekotājs ierobežo smagā transporta kustību. Atkarībā no ceļa stāvokļa tiek noteikti autotransporta masas ierobežojumi, pareizāk sakot, liegts braukt mašīnām, kuru kravas ir smagākas par ceļa īpašnieka noteikto.

Amatas novadā ierobežojumi noteikti vairākiem pašvaldības grants ceļiem Skujenes un Zaubes pagastā. “Ceļu nestspēja ir maza, kokvedēji aizbrauc, brauktuve izdangāta, iedzīvotāji ar savām mašīnām nevar izbraukt. Protams, tiek greiderēts, bet nav jau segas, ko gan greiderēt. Lietainā laikā arī bedres veidojas ātrāk,” stāsta Amatas novada pašvaldības iz­pild­direktors Māris Timermanis un uzsver, ka citos novada pagastos kravnesības ierobežojuma nav.

Līdzīgi rīkojas arī Priekuļu novadā. “Katru nedēļu ceļu meistars izbrauc un novērtē novada ceļus. Pie reizes arī skatās, kā un kur strādā mežu izstrādātāji, kur veido krautuves. Ja nepieciešams, tiek uzliktas masas ierobežojuma zīmes,” par Priekuļu novada ceļu apsaimniekošanu stāsta pašvaldības izpilddirektors Fjodors Pu­ņeiko. Viņš arī atzīst, ka diemžēl mežu izstrādātāji par savu darbību neinformē pašvaldību.

Raunas novada pašvaldības saim­nieciskā dienesta vadītājs Guntars Rekmanis ir pārliecinājies, ja ceļa segums ir nesen atjaunots, tā kravnesība ir liela, tad skāde netiek nodarīta. “Novadā ir daudz ceļu, kas ir sliktā stāvoklī. Ja pa tādu tagad aizbrauc kokvedējs, citas mašīnas izbraukt nevar,” saka G.Rekmanis. Novadā ir iedibināta kārtība, ka mežu izstrādātāji darbus saskaņo pašvaldībā, iemaksā drošības naudu par ceļu. Ja ceļš pēc darba tiek atstāts, kāds bija, drošības naudu saņem atpakaļ. “Problēmas rada mazās firmas. Gadās, ka brīdinājuma zīmei uzvelk melnu plēvi un ved baļķus. Tiesa, tādu gadījumu ir aizvien mazāk,” gandarīts G.Rekmanis.

Protams, ceļi ikdienā vajadzīgi ikvienam, gan lai dotos ikdienas gaitās, gan nodrošinātu saimniecisko darbību. “Laikapstākļi ietekmē ceļus un arī uzņēmējdarbību laukos. Kad lai mežinieki strādā, ja vienu brīdi ir jāsargā putni, citu ir pa sausu, tad arī izzāģēto izvest nedrīkst? Baļķus ved ne tikai no meža krautuvēm, arī zāģētavām ikdienas darbam vajadzīgi baļķi,” atgādina M.Timermanis un piebilst: “Protams, uzņēmējiem var pateikt, lai gaida, kad uzsals. Bet kad tas būs? Ja tagad uznāks kailsals, ceļi būs slideni.”

Amatas novadā pašsaprotami, ka mežu izstrādātāji vienojas par koku izvešanu. Tāpat kā citos novados, nav problēmu ar lielajām firmām, kas strādā ilgtermiņā un darbu dara kārtīgi, tāpat arī tiem, kuri cērt valsts mežus, jo jāievēro noteiktas prasības. Taču nelielās firmas gan pārkāpj elementāru darba kultūru, gan nerēķinās ar tiem, kuri apkaimē dzīvo. “Visbiežāk problēmas ir tad, ja meža īpašnieks nedzīvo uz vietas un pārdod izstrādei mežu. Viņu neinteresē, kāds paliek ceļš pēc baļķu aizvešanas, bet izstrādātāji par to nedomā. Diemžēl pašvaldībai grūti palīdzēt, ja sabojāts kāds servitūta vai privātais ceļš. Taču katra situācija ir citāda,” pārdomās dalās M.Timermanis.

Tā kā meteorologi salu nesola, skaidrs, ka ceļi labāki nekļūs. Var tikai gaidīt, ka kādudien nelīs vai līs mazāk. Šajos laika apstākļos arī labi redzams, kur grants ceļiem nav izbūvētas vai arī pienācīgi uzturētas ūdens atvades sistēmas, kur ceļa segums ir ļoti novecojis.