Šodien Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Skaudra Latvijas simtgadu vēsturē un cilvēku atmiņās. Notikušais neizgaist. Tas tiek nodots nākamajām paaudzēm kā brīdinājums, mācība par lielvaru spēku un netaisnību.

No katra pagasta, pilsētas dažādu tautību cilvēki tika aizvesti nezināmā svešumā. Daudzi palika Sibīrijas tundrā un taigā, daudzi atgriezās, lai par piedzīvoto pastāstītu.

Pārgaujas novadā dzīvo 29 padomju represijās cietušie, Strau­pes pagastā – 13, Raiskuma – 11, Stalbes – seši. Daudzi nepaguva savu dzīvi izstāstīt, jo nebija tāds laiks, lai uzdrošinātos. Šodien Straupē tiek atvērta grāmata “Dzim­tene, vai manu dziesmu dzirdi?”, kurā apkopoti novada iedzīvotāju stāsti par padomju represijām un ceļu uz Latvijas neatkarību.
Pirms gadiem trim straupietis Imants Kalniņš mudināja vietējo skolu novadpētniekus, bibliotekārus apzināt represijās cietušos. Pamazām krājās stāsti. Tautas vēsture. Tad kopā sanāca novada vēsturē ieinteresētie un sāka apkopot represēto liecības. “Katram novada pagastam ir sava grāmata, kas apliecina tā identitāti. Šī grāmata stāsta par mūsu kopīgajām sāpēm, kas cauri gadiem dzīvo cilvēkos. Ir gadā dienas, kad par tām runājam, atceramies tos, kuru vairs nav mūsu vidū,” stāsta Pārgaujas pašvaldības vadītājs Hardijs Vents un uzsver, ka ar katru cilvēku aiziet kāda vēstures daļiņa un pēc gadiem var tikai nožēlot – ak, es taču varēju to pierakstīt. Rakstniece Guna Rukšāne uzņēmās savākto apkopot grāmatā. “Ja sākumā domājām, ka dzīvesstāsti būs materiāli novadpētniecībai, pēc pirmajām sarunām sapratu, ka tos nedrīkst nolikt mapē, kas var noklīst, tiem jābūt grāmatā,” saka G.Rukšāne un piebilst, ka grāmata ir arī piemiņa viņas tēvam, kurš bija leģionārs. “Nebiju tik pieaugusi, lai klausītos, ko viņš stāsta. Un tādi esam bijuši daudzi,” bilst rakstniece.

Guna atzīst, ka dzīvesstāstos ir ļoti daudz līdzīgā, bet ļoti atšķirīgas ir nianses. “Daudz ko nosaka katra dzīves filozofija, pārdzīvotā smagums. No svara arī tas, vai izsūtījums bija aiz Polārā loka vai pie Kazahijas robežas, vai biji izsūtīts 1941. vai 1949 gadā, kāds gadījās kolhoza priekšsēdētājs. Runājoties ar represētajiem, viņi atzīst, ka netur ļaunu, tāds bija laiks. Daža kundze gados pateica skaidri – tika izpostīta mana jaunība. Un tas sāp,” pārdomās dalās Guna Rukšāne.

Straupietis Aivars Bargais, turot rokās grāmatu, pasmaida. “Man bija septiņi gadi. Dzīvojām Džūkstē,” nosaka Aivars un piemetina: “Sibīrijā bija grūti, bet nevajag pārspīlēt. Piekrītu, ka tiem, kurus aizveda 1941.gadā, situācija bija cita. Sibīrijā pabeidzu septiņas klases. Atgriezāmies Latvijā, bija jāpaliek uz otru gadu, jo latviešu valodā diktātā man bija 47 kļūdas,” nedaudz pastāsta Aivars. Grāmatu, kurā arī par viņu, straupietis dāvinās meitai Ingrīdai un mazmeitai Patrīcijai.
Grāmatā nav tikai par politiski represētajiem, arī par nacionālajiem partizāniem, leģionāriem, Sibīrijā dzimušajiem, Černobiļas avārijas seku likvidētājiem, barikāžu laiku. “Grāmatā var izsekot, kā mūsu cilvēki izdzīvoja padomju laiku līdz Atmodai. Cik ģimeņu necieta pēc Černobiļas. Cik daudzi netika vajāti pārliecības, ticības dēļ, kā Zariņu ģimene,” stāsta H.Vents un uzsver, ka grāmatā pārgaujnieki atradīs radu, kaimiņu vārdus, jo publicēti 1941.un 1949.gadā deportēto Straupes, Raiskuma un Stalbes pagasta iedzīvotāju saraksti.

Šodien represētie , kuri dzīvo Pārgaujas novadā, tiekas Straupē. “Ar katru gadu paliekam mazāk. Daudzi nevar atnākt. Dzīve turpinās. Tagad laiks citai paaudzei,” saka Aivars Bargais.

Šodien represiju atceres pasākumi notiek arī Jaunraunā, Drustos, Raunā, Amatā, Cēsīs, Jaunpie­balgā.