Ziņas

Sabiedrība

Caur objektīvu var skatīties dažādi

Māksla vai realitāte? Katrā skarbumā, nesakārtotībā, pat bardakā ir daļa skaistuma. Foto: Māris Buholcs

Pēdējā laikā sociālajos tīklos parādās fotogrāfijas, kurās redzama Cēsu vecpilsēta. Šie attēli uzbur jaukas, romantiskus ainas, un dažkārt pat ar cēsniekiem raksturīgo skepsi nākas nodomāt, vai tiešām pie mums tik skaisti? Var diskutēt, fotogrāfija melo vai nemelo. Es aizstāvu otro versiju, viss atkarīgs no fotogrāfa. No tā, ko viņš grib parādīt attēlā – skarbo realitāti vai to, ka katrā skarbumā, nesakārtotībā, pat bardakā ir daļa skaistuma. Tikai jāprot to pamanīt. Kā teikt, viss atkarīgs, kā uz to paskatās. Kāds ainavā pamana tikai graustus, cits tajos redz laikmeta liecības.

Bet, ja tā padomā, mēs taču arī, aizbraucot kādā ekskursijā, necenšamies bildēt tikai slikto, nesmuko, ačgārno. Protams, kādreiz jau arī kāda šāda bilde gadās, bet pārsvarā tomēr vēlamies, lai bildes un tātad arī atmiņas no ceļojuma būtu skaistas. Tādas arī publicējām sociālajos tīklos. Arī iebraucēji mūsu pilsētā cenšas pamanīt pozitīvu, iemūžinot fragmentus, izvēloties īpašus rakursus.

Tāpēc arī “Druva” nolēma veikt tādu kā mēģinājumu paraudzīties uz Cēsīm no fotogrāfa optimista un fotogrāfa pesimista skatu punkta. Tā teikt, vienā un tajā pašā vietā uzņemt mākslu un realitāti. Pilsētā būtu daudz objektu, kuros izmēģināt šo pieeju, “Druva” piestāja divās vietās Vaļņu ielā. Šie foto var kalpot kā piemērs, un cēsnieki var šādu spēli pamēģināt arī citviet.


Pienotava. Bijusī Cēsu pienotava ar sagrūstošām ēkām un aizaugošo pagalmu jau sen vairs nerotā pilsētas ainavu, drīzāk otrādi, taču var mēģināt uz šo objektu paraudzīties arī, tā teikt, caur puķēm. Foto: Māris Buholcs


Vaļņu iela. Šajā sabrukušo ēku teritorijā varētu uzņemt filmas ar apokaliptiskām ainām, bet, ja ieskatās, katrā apokalipsē ir arī maza daļa cerības vai skaistuma. Foto: Māris Buholcs