Ziņas

Sabiedrība

Caur ērkšķiem līdz laimei

Laimīgi kopā. Tētis Kārlis kopā ar savu dzīvesbiedreni Elīzu Cēsīs audzina divus brīnišķīgus bērnus - 1,8 gadus veco Ullu Ulriku un vienu mēnesi veco Oto Haraldu.Foto: no albuma

Elīza Olengoviča, kuru draugi raksturo kā košu, skaļu un spontānu, trīs gados kļuvusi par mammu diviem maziem bērniņiem. Lai arī ceļš līdz tam bija grūts un izlieta ne viena vien asara, jaunā māmiņa ir laimīga. Kad Elīzai pieteicās pirmais bērniņš, viņa kopā ar dzīvesbiedru Kārli dzīvoja un strādāja Rīgā. “Šis bija ļoti haotisks un saspringts laiks. Tā kā abi ar Kārli esam cēsnieki, tad bijām nolēmuši, ka ģimeni vēlamies veidot tieši Cēsīs. Saka, ka grūtniecības laikā nav ieteicams ne pārvākties, ne veikt remontdarbus. Bet tieši to man nācās darīt. Kārlis uz laiku bija aizbraucis uz Norvēģiju. Es tajā laikā organizēju mūsu pārcelšanos no Rīgas uz Cēsīm. Bija jākravā mantas, jāsagatavo Cēsu dzīvoklis remontam. Priecājos, ka mani vecāki šajā laikā ļoti, ļoti palīdzēja. Atskatoties šķiet, ka šis laiks bija kā vāveres ritenis. Tikai aptuveni mēnesi pēc Kārļa atgriešanās Cēsu klīnikā piedzima mūsu meitiņa Ulla Ulrika,” atceras Elīza.

Tā kā Ulla gulēja tūpļa guļā, tad jau iepriekš topošie vecāki zināja, ka dzemdības notiks ar ķeizargrieziena palīdzību. Lai arī jaunā māmiņa daudz lasīja un interesējās gan par ķeizargriezienu, gan pēcdzemdību periodu, visam sagatavoties nav iespējams. “24 stundas pirms plānotā ķeizara man sākās dabīgas dzemdības. Tām attīstīties nedrīkstēja ļaut, tādēļ operācija tika pasteidzināta. Man blakus bija Kārlis, kurš tajā brīdī bija ļoti liels atbalsts. Lai arī tikko biju kļuvusi par mammu un man vajadzēja raudāt no laimes, sākās maza ellīte. Pēcdzemdību periods pēc Ullas piedzimšanas bija emocionāli ļoti smags. Neviens tevi nevar sagatavot tam, ka tik ilgi esi sevī nesis to mazo dzīvībiņu, iztēlojies kā viss būs, bet pēc operācijas savu bērnu nevari paņemt rokās. Pirmās dienas man Ullu iedeva rokās un tad atkal paņēma nost. Biju iekritusi vieglā pēcdzemdību depresijā. Man gribējās raudāt, jutos vainīga pie lietām, kuras nemaz nespēju ietekmēt. Paldies Dievam, pati sevi no šīs tumšās vietas izvilku laukā. Tā kā es Ullu baroju pati, tad bija jāsaprot, ka tas pieniņš, ko bērns ēd, ir pilns ar manām emocijām. Vai es bērnam gribu dot savas sliktās sajūtas? Nē! Tā domājot, es ātri vien saņēmu sevi rokās,” stāsta Elīza, kura pirmo mēnesi pēc meitiņas piedzimšanas jutās gan fiziski, gan emocionāli sagrauta. “Man likās, ka viss pasaules smagums ir uz maniem pleciem. Bija ļoti jāsaņemas, lai kaut ko izdarītu. Protams, ikdienā palīdzēja gan Kārlis, gan arī mana mamma, ar kuru man ir ļoti tuvas attiecības. Kārlim bija jātiek galā ar manām emocijām un meitiņu. Bet mamma brauca pie mums un palīdzēja ar ikdienas darbiem, gatavoja vakariņas. Protams, teicu mammai, ka pati visu varu, bet tagad šo atbalstu ļoti, ļoti novērtēju. Kaut kas tajās mammās ir tāds īpašs, viņas zina, kad mums ir nepieciešama palīdzība,” pārliecināta ir Elīza.

Lai arī pieredze ar pirmo bērniņu Elīzai un Kārlim nebūt nebija tāda, kā pāris bija iztēlojies, viņi bija pārliecināti, ka drīzumā vēlas arī otru bērniņu, lai abiem būtu maza vecuma starpība. Kad pieteicās dēliņš, par atpūtu varēja vien sapņot, jo nu bija jāskrien pakaļ mazajai Ullai. Grūtniecība paskrēja nemanot. “Kādu nakti, sešas nedēļas pirms noliktā dzem­dību datuma, jutu, ka kaut kas notiek. Sazvanījām Kārļa brāli, kurš nakts vidū brauca pie mums, lai pieskatītu Ullu. Sa­vukārt mēs braucām uz Cēsu klīniku. Tā kā bija sākuši noiet ūdeņi un šīs būtu priekšlaicīgas dzemdības, mūs neatliekamā palīdzība aizveda uz Valmieras slim­nīcu, jo Cēsīs nav inkubatoru priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem. Slimnīcā pavadīju vairāk par nedēļu. Tā kā ūdeņi tecēja jau ilgu laiku un gan šķidruma, gan vietas bērniņam vēderā palika arvien mazāk, tad tika pieņemts lēmums atkal veikt ķeizargriezienu. Protams, sajūtas neaprakstāmas, turklāt šoreiz Kārlim piedalīties neļāva. Oto piedzima 2,4 kilogramus smags un 46 centimetrus garš. Pirmās trīs dienas dēliņš gulēja inkubatorā, es viņu nedrīkstēju ņemt rokās. Arī cīņa par savu pieniņu bija grūta. Kad ieraudzīju pirmās piena pilītes, no laimes apraudājos. Uzreiz gājām pie māsiņām, kuras šo dārgumu deva Oto,” atceras Elīza. Jaunā māmiņa arī stāsta, ka attieksmi Val­mieras slimnīcā un Cēsu klīnikā nav iespējams salīdzināt: “Cēsīs viss personāls ir tik jauks, pretimnākošs un saprotošs! Tevi šeit apčubinās par visiem simts procentiem. Liels paldies dakterei Elīnai Lauvai un vecmātei Ivetai Reķei par atbalstu, abus bērniņus gaidot! Diemžēl par Valmieras slimnīcu varu teikt pretējo – attieksme tur bija bezpersoniska.”

Izejot cauri dažādiem ērkšķiem uz izlejot gan skumju, gan prieka asaras, Elīza un Kārlis nu audzina gadu un astoņus mēnešus veco Ullu Ulriku Bulmeisteri un vienu mēnesi jauno Oto Haraldu Bul­meisteru. Tā kā bērniem vecuma atšķirība ir neliela, vecāki jau laikus gatavojuši meitiņu brāļa ienākšanai ģimenē, lai izvairītos no greizsirdības scēnām.

“Ullai tika uzdāvināta grāmatiņa ar krāsainām bildēm. Tur redzama mamma ar punci, bet vēlāk bez lielā vēdera, jau ar mazulīti rokās. Skatoties šos attēlus, mēs meitai arī visu stāstījām. Šobrīd nekādu greizsirdību neredzam. Vien lielo mīlestību pret brāli, jo, šķiet, buču došana mazajam brālītim ir Ullas mīļākā nodarbe.

Jaunās ģimenes ikdiena ir piesātināta. Ja jaunais tētis Kārlis pirmajam bērnam autiņbiksītes mainījis ar manāmu satraukumu, tad tagad to varot izdarīt kaut aizsietām acīm. “Mums ir jauki sadalīti pienākumi – es gatavoju ēst un ba­roju bērnus, bet tēvs ir tas, kurš uzņemas vadību autiņbiksīšu mai­­nīšanā gan dienā, gan arī naktī. Ir dzirdēts, ka naktīs parasti ceļas mammas un gan pabaro bērnu, gan veic higiēnas procedūras. Bet mēs uzskatām citādāk. Mēs esam divi, un bērni ir mums abiem. Tātad mums abiem par viņiem arī jārūpējas,” ir pārliecināta Elīza.

Ģimene ne mirkli nav nožēlojusi pārcelšanos no lielo iespēju pilsētas Rīgas uz klusajām Cēsīm: “Mēs abi esam cēsnieki. Te ir mūsu abu ģimenes. Kārlim vecāki dzīvo Norvēģijā, bet citi radi ir tepat blakus. Mums vienmēr ir kāds, kam piezvanīt, ko paaicināt palīgā. Kā lielu priekšrocību dzīvošanai Cēsīs var minēt arī to, cik viss ir tuvu. Mēs pavisam noteikti esam ieguvēji laika ziņā, jo ātri un ērti varam tikt visur, kur nepieciešams. Rīgā man pusstunda bija nepieciešama, lai aizietu uz tuvāko veikalu. Šeit pusstundas laikā es aizeju iepirkties, atnāku atpakaļ un pat varu sākt gatavot ēst. Ietaupītajā laikā varu sevi palutināt ar kafiju. Tāpat šeit ir arī kluss un zaļš. Ir ļoti jauks bērnu laukumiņš, kur vienmēr ir, ko darīt, ir citi bērni un mammas, ar kurām parunāties. Ar Ullu ejam arī uz mazuļu skoliņu. Par savu izvēli dzīvot Cēsīs esam pārliecināti,” stāsta jaunā māmiņa Elī­za.