Pie Sv. Jāņa baznīcas Cēsīs notiek vērienīgi būvdarbi. Beidzot piepildījies daudzu sapnis – dievnams atdzimst. Baznīcas renovācijas kopējās izmaksas tiek lēstas līdz pat 1,7 miljoniem eiro, no tiem 1,38 miljoni ir Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējums. Baznīcas atjaunošanas darbi ir draudzes ziņā. Pirms četriem gadiem tika nodibināts nodibinājums “Cēsu Sv. Jāņa baznīcas atjaunošanas fonds”. Tajā iesaistījušies pazīstami Cēsu puses uzņēmēji, kultūras darbinieki, draudzes locekļi. Fonds mērķu īstenošanai piesaistījis 105 tūkstošus eiro. Ar tā līdzdalību veiktas baznīcas atjaunošanas tehnisko projektu izstrādes. Fonds arī nodarbojies ar kultūrvēsturisko izpēti, organizējot valsts mēroga zinātniskās konferences.

Draudzes un fonda darbība vērsta vienam mērķim – atjaunot Cēsu simbolu, Sv. Jāņa baznīcu. Diemžēl pēdējā laikā starp fondu un draudzes padomi radušās nesaskaņas, kas nebūt nesakņojas tālākai sadarbībai. Viedokļu apmaiņa, bet ne kopīgā ceļa meklējumi izskanēja arī fonda dalībnieku un draudzes padomes tikšanās reizē.

“Pozitīvais, ka ir sākta baznīcas restaurācija, bet jādomā uz priekšu. Vajadzīgs otrās kārtas projekts, ziedotājiem vajag skaidri zināt, ko iecerēts darīt, un tam jābūt uz papīra. Naudu tāpat vien nedod, ir jāpierāda, un īstajā brīdī jāmāk to izdarīt. Var būt situācija, ka ir nauda, tad mums uzreiz jābūt gataviem to paņemt. Būv­niecībā runā uz priekšu, arī domā un dara, apstāties nedrīkst, jo katra kavēšanās ir izmaksas. Jau tagad, ja visu izdarītu laikus, būtu ietaupījuši vismaz 120 tūkstošus,” viedokli pauda fonda padomes priekšsēdētājs Gints Šķenders un atzina, ka jau sākumā bijis skaidrs – pirmās kārtas pabeigšanai būs vajadzīgi papildu līdzekļi. Fondam bija idejas, arī iespēja piesaistīt līdzekļus.
Viņš arī pilnībā noliedza kaut kur izskanējušo informāciju, ka fonds skatās draudzes kabatā. Fonda biedrus, protams, interesē tā piesaistītās naudas izlietojums. “Uzņēmēji nedos naudu baznīcai vai draudzei, bet sabiedrībai baznīcas atjaunošanai,” G. Šķenders mēģināja izskaidrot situāciju.

Draudzes priekšnieks Andis Ozoliņš – Vīksne, kurš ir arī fonda padomes loceklis, neizpratnē pajautāja: “Vai tiešām papīru darīšanas ir tik svarīgas?” Visu šo gadu garumā fonds un draudze tā arī līdz galam nav juridiski noformējuši savas attiecības. Kā uzskata fonda dalībnieki, tas ir traucējis pilnvērtīgi darboties.

Sarunas nevedas

Draudzes padomei vislielākā nesaprašanās izveidojusies ar fon­da valdes locekli Ivaru Zu­kuli. Viņš ir tas, kurš nemitīgi atgādina par nepadarītajiem darbiem, steidzina tos paveikt. “Ka viedokļi nesakrīt, tas ir normāli. Esmu sapratis, ka Ivars nespēj būt mierīgs, ja process stāv uz vietas. Būvniecībā nekad nekas nenotiek mierīgi, ja redzami finansiāli zaudējumi,” sacīja G. Šķenders un atgādināja, ka Ivara mērķtiecība, rīcība, brīžam citiem pat nepieņemama, vainagojusies ar rezultātu – sakārtotām kultūras celtnēm daudzviet Latvijā, arī Cēsīs.

Draudzes mācītājs Didzis Kreicbergs atzina, ka viņam jau bijušas bažas par fonda darbību un diemžēl tās apstiprinājušās. “Fonds ne dienu nav īsti darbojies tā, kā tas notiek citur. Fonda vadīšana nav notikusi. Biznesa pasauli mēs nepārzinām, Gints izstāstīja, kā tas notiek. Protams, viņi daudzas lietas var nokārtot, jo ir gan pieredze, gan kontakti. Ar Ivaru daudzas stundas runāts, bijušas tikšanās. Gadās, ka diviem cilvēkiem raksturi nesader, bet nevar būt, ka nesader ar visiem draudzes padomes locekļiem. Draudze no būvniekiem atšķiras. Mums ne tikai mērķis ir svarīgs, bet arī veids, kā to darām. Baznīca ir garīga iestāde, tur attiecībām ir izšķiroša nozīme,” viedokli pauda mācītājs un atzina, ka padome nav informēta, kā fonds piesaista naudu.

“Arī mēs esam par otro kārtu, par projektēšanu. Draudze negrib bremzēt notikumus, ja tas nav saprasts, žēl. Bet vispirms jāsakārto attiecības, lai tās ir uzticības pilnas, lai varam līdzvērtīgi strādāt. Divus gadus ar attiecībām esam mocījušies,” bilda mācītājs un uzsvēra: “ Padomē esam runājuši, balsojuši par otrās kārtas projektu. Ja jāturpina sadarboties ar fondu kā līdz šim, draudzes padome nav gatava balsot par līgumu ar fondu, lai īstenotu otro kārtu. Tas ir mūsu kopējs un mans privāts viedoklis.”

Ivars Zukulis atzina, ka visus šos gadus strādājis, lai vēl kaut ko dotu Cēsīm. “Tik lēni strādāt nedrīkst. Divus mēnešus nav iespējams satikties ar draudzes priekšnieku, izrunāt konkrētas tēmas. Man žēl ieguldītā laika un enerģijas,” sacīja I.Zukulis.
Uzņēmējs Māris Gailis atgādināja: “Ja domājat, ka naudu varēs savākt no mūsu uzņēmējiem, nekas neiznāks. Ienācu fondā kā cēsnieks, biznesa cilvēks, patriots. Zinot Ivara veikumu, trako raksturu, iesaistījos. Zinu, ka viņš tādu objektu kā baznīca var atjaunot. Un vēl Ginta pieredze celtniecībā un abu kontakti. Žēl, ka draudze nenovērtē šo vīru iespējas un varēšanu. Baznīca tikpat ir draudzes, kā arī mana, cēsnieka.” Arī fonda padomes locekle Biruta Mežale uzsvēra: “Baznīca nav vajadzīga tikai draudzei, tā vajadzīga Cēsu pilsētai un visiem tās iedzīvotājiem.”

Pa vidu arī vēsture

Lai īstenotu atjaunošanas darbus, Cēsu novada pašvaldība kā līdzfinansējumu divos gados piešķīrusi 200 tūkstošus eiro. Ar to ir par maz. Draudze pārdevusi mācītājmuižu, bet vēl pietrūkst ap simts tūkstošu. Fonda pārstāvji izteica neizpratni, kāpēc G. Šķenders nav baznīcas atjaunošanas projekta vadītājs un būvuzraugs. “Arī draudzes padome tā nolēma. Pēc tam kaut kas notika,” skaidroja draudzes mācītājs, bet G. Šķenders papildināja, ka atnākusi ziņa no Lat­vijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB), ka projekta vadītāju nodrošina LELB. “Domāju, ka mēs, cēsnieki, paši to izdarīsim, netērējot naudu. Biju gatavs projektu vadīt par 300 eiro mēnesī un to naudu ziedot,” sacīja G.Šķenders.
D. Kreicbergs paskaidroja, ka LELB konsultē un arī ir atbildīga par visiem draudžu īpašumiem, virsvaldē ir darbinieki, speciālisti, kādu draudzē nav. Pamatoti izskanēja I.Zukuļa jautājums: “Kā fonds var sadarboties ar draudzi, ja vienojas, bet pēc tam LELB pasaka nē.”

Cēsu Sv. Jāņa draudze bez saskaņošanas ar LELB drīkst veikt darījumus līdz desmit tūkstošiem eiro. Un šim stāstam jau ir vēsture. Kad draudze uzņēmās baznīcas ēkas hidroizolācijas projektu Skolas ielas pusē, bankā tika paņemts kredīts. Krīzes laikā draudze vairs nespēja samaksāt, LELB uzņēmās aizņēmumu pārkreditēt un saistības. Draudze lēnām dzēš parādu. LELB Satversmē ierakstīts, ka viss, kas pieder draudzēm, vienlaicīgi ir arī visas LELB kopējais īpašums, tāpēc arī tāda uzraudzība. Arī D. Kreic­bergs atzina, ka LELB, kā jau lielā institūcijā, viss nenotiek tik ātri.

Kam vajag fondu

Ivars Zukulis un Gints Šķenders paziņoja, ka darbību fondā pārtrauc. Par tā nākotni lems fonda dalībnieki. “Mūsu darbošanās fondā nav iespējama produktīva. Galvenais ir, lai būtu labs rezultāts,” sacīja G.Šķenders. I.Zukulis uzsvēra, ka fonda ieceru realizācija tikai tagad sāktos. “Atvainojos Cēsu sabiedrībai, jo apņēmos baznīcu atjaunot. Bijām pārliecināti, ka izdarīsim. Es zinu šo baznīcu sīkumos, tas bija pēdējais, ko gribēju izdarīt Cēsīm. Tādu neizlēmību, bezatbildību, demagoģiju līdz šim nebiju piedzīvojis,” sacīja I.Zukulis.

Arī D.Kreicbergs atzina, ka draudzes padomē jāizrunājas, ir svarīgi, lai katrs izsaka savu viedokli. “Par fonda nākotni grūti ko teikt. Mums vajadzīgi spēki sabiedrības uzrunāšanai, informēšanai, naudas piesaistīšanai, bet tādu resursu nav. Kā fondu virzīt, kurš uzņemsies tā vadību, par to jādomā,” viedokli pauda D. Kreicbergs.

B.Mežale uzsvēra, ka ir neprāts likvidēt fondu. “Mēs neuzcelsim baznīcu bez fonda. Kāpēc izjaukt organizāciju, kas jau ir, un dibināt ko jaunu? Vai kristieši savā starpā nevar sakārtot attiecības, nevar viens otram piedot un darīt kopīgu lietu, kas vajadzīga cilvēkiem?” jautāja Biruta Mežale.
Sabiedrībai svarīgi, lai Cēsu simbols tiešām ir kā simbols garīgumam, vēsturei un ar to var lepoties ikviens cēsnieks.