Ziņas

Sabiedrība

Brīvība laukos ir jāsponsorē

Dzīve kā rotaļa. Lainei Lapiņai rotaļlietas nav ideja, kas radusies no zila gaisa, tas ir dzīvesveids.Foto: Monika Sproģe

Virtuālajā dienasgrāmatā Laine Lapiņa raksta: “Šūšana, dārza lietas, ģimene, bērnu ikdiena, ceļošana,
alternatīvā pedagoģija ir tikai medaļas redzamā puse. Ir vēl otra. Tā, kurā esmu uzņēmēja, sieviete, draudzene, kolēģe un sociāla būtne.”

Laini iepazinām Jaunpiebalgas gadatirgū, kur viņas roku darinātās rotaļlietas ar krāsām, izdomu un formām ap sevi pulcēja kā lielos, tā mazos tīksmotājus. Visiem par prieku uz galda skaisti sasēdušas lelles, grozā saliktas attīstību veicinošās rotaļlietas, bet fonā izkarinātas skaistas kleitiņas un raibi priekšautiņi. Radoša pieeja itin visā, kur skaties.

Pēc nedēļas tiekamies Zosēnos, kur Laines vīram ir vectēva mājas. Galvenā ēka šobrīd piedzīvo lielas pārmaiņas, un Laine smej, ka mājas remonts atgādinot Rīgas celšanu – nez, kad būšot gatava.

Laine stāsta, ka rotaļlietas nav ideja, kas radusies no zila gaisa, tas ir dzīvesveids. Kad pieteicies pirmais bērns, jaunā māmiņa sapratusi, ka grib mazulim tikai labāko, ieskaitot pašas rokām darinātas rotaļlietas. Tā kā Lainei skolā patikuši rokdarbi, atlicis vien ķerties pie darīšanas. “Kad piedzima dēls, es ļoti iegrimu māmiņas pasaulē. Man patika būt ar savu puiku. Nepagāja necik ilgs laiks, kad pieteicās arī meita. Visa dzīve bija tikai par un ap bērniem,” malkojot kafiju un izstarojot prieku, stāsta Laine. Viņa atceras, ka sākotnēji mantiņas šuvusi tikai saviem bērniem, turklāt ar rokām: “Manī bija tāds pedagoģiskais urdulis. Interesējos par bērna attīstību, skatījos, kurā vecumā kas attīstībai nepieciešams, un gatavoju atbilstošas rotaļlietas.” Ap to pašu laiku arī radiem viens pēc otra dzima mazuļi. Lainei tā bija iespēja dalīties savā priekā un fantāzijas lidojumā: “Vieniem patika, otriem patika, un lēnām sāka nākt pasūtījumi, te rauguļiem, te jubilejām. Uzšuvu grāmatiņu, nofotografēju, nopublicēju un, ja kādam iepatikās, saņēmu pasūtījumu. Es nespēju šūt lielās lietas, laikam pacietības trūkums. Man patīk mazi produktiņi, kas top ātri.”

Laine atklāj, ka ir tāda izpausmes forma kā blogs (virtuālā dienasgrāmata): “Skatījos, kā ASV mammas blogojot iedvesmo cita citu. Man likās, ka tā ir laba doma, jo Latvijā neviens neko tādu toreiz nedarīja. Tad radīju mammasrokas.lv un, ja kaut ko uzšuvu, ieliku internetā. Ar savu aktivitāti interneta vidē man izdevās uzrunāt daudzas māmiņas, kuras mājās kaut ko radīja. Beigu beigās mēs izveidojām komūnu. Vēl arvien reizi gadā rīkojam satikšanos. Šogad tā būs Zaubē.”

Ienirstot interneta vidē, paveras citi plašumi. Laine atceras, ka kopš tā brīža, kad izveidoja blogu, viņu biežāk atrada un uzrunāja arī sveši cilvēki, kurus interesēja viņas radītās rotaļlietas. Palielinājās pasūtījumu skaits, un sieviete saprata, ka jādibina savs uzņēmums ar nosaukumu un oficiālu statusu. “Laika gaitā interese pieauga un cilvēki sāka atdāvināt senus auduma gabalus, šūšanas furnitūru, dažādas mantiņas, nieciņus, jo es rotaļlietas gatavoju no otrreizējiem materiāliem – krekliem, atgriezumiem, džinsiem. Pirmos gadus šuvu ar rokām, bet tad mamma Ziemassvētkos uzdāvināja “Eirostar” šujmašīnu. Atceros, kā skatījos videopamācības un neatlaidīgi mācījos. Ja salīdzina, kādas ir manas pirmās rotaļlietas un kādas tās ir tagad, – pilnīgi kauns paliek,” Laine smejas un aizsedz acis ar plaukstām.

Skaidrojot, kā viņas mantas iegūst telpiskumu, Laine atklāj, ka tās tiek pildītas gan ar auduma atgriezumiem, gan sinteponu: “Pupas vai griķus, kuri sazelējot var sākt dīgt, es neizmantoju. Dzirdēju, ka no griķu sēnalām lietas paliek netīras. Tādā ziņā sintepons ir daudz lētāks. Būtu jau jauki pildīt rotaļlietas ar aitas vilnu, bet, izmantojot sinteponu, zinu, ka manas rotaļlietas neizraisīs bērniem alerģijas. Arī audumus iepriekš mazgāju ar neitrālu veļas pulveri un izgludinu.”

To, cik ilgs laiks paiet, vienu mantiņu izgatavojot, Laine precīzi nevar pateikt: “Ja paralēli jāpaspēj daudz kas cits, šis darbs kļūst fragmentārs, kad varu, piesēžos un pašuju. Savukārt citās dienās var sašūt vairākas lelles. Arī rotaļlietas ir dažādas.”

Nu jau šūšana ir kļuvusi par Laines dzīvesveidu, bet viņa nevēlas, ka uzņēmējdarbība pārņem citas svarīgas dzīves jomas. Par to viņa pārliecinājusies jau iepriekš: “Man bija periods, kad es strādāju, strādāju un pasūtījumu nāca arvien vairāk un vairāk. Tika noslēgti līgumi ar veikaliņiem, un vienā brīdī atskārtu, ka man vairs nav laika pašam svarīgākajam – bērniem. Jutos uzvilkta, bērni dusmīgi, un ģimenē savā starpā sākām kašķēties. Mājās mikroklimats palika tāds nepatīkams. Nācās pārdomāt – kam tad es to visu daru? It kā gribēju veltīt sevi bērniem, iegūt finansiālos līdzekļus savai neatkarībai, bet sanāca, ka tā līdzekļu būšana un darbaholisma gēns izsmēla, vienkārši iztukšoja. Viss bija kļuvis tik dinamisks. Jau veidojās stabila uzņēmējdarbība. Būtu varējusi algot divus cilvēkus, nopirkt papildu profesionālās šujmašīnas, domāt konceptu, piesaistīt zīmolvežus, bet es no tā visa atkāpos un paliku amatniecības līmenī. Tajā lūzuma punktā visu nobremzēju. Pateicu sev nē! Vasarā vispār vairs nešūšu. Došos paceļot, pabūšu kopā ar ģimeni un atpūtīšos.”

Laine uzsver, ka viņai ir svarīgi palikt vienai, jo tajos mirkļos dzimst jaunas idejas: “Es varu paskatīties kino, pabūt ar sevi, palasīt kādu grāmatu, bet, kad jūtos atspirgusi, atkal sāku domāt par savu uzņēmumu. Arī tā virtuālā mikrovide, kurai sekoju līdzi internetā, ļauj attīstīt un paturpināt domas. Bāzējoties uz to, kas ir aktuāls, skatos pa pakšiem, meklēju, kas ir pa rokai.”

Lielākā darbošanās notiek internetā, kur rotaļlietas var izlikt apskatei un pasūtīt. Laine reti piedalās gadatirgos: “Esmu ievērojusi, ka cilvēki vairāk nāk pēc ēdamajām lietām, degustē un bauda, tomēr šādos tirdziņos atkal iespējams vairāk izcelties ar savu produkciju.” Lai gan Laine rada brīnumskaistus meistardarbus, kas izraibina bērna pasauli un domāti attīstības veicināšanai, viņa pati uzsver, ka: “Visradošākie bērni ir tie, kuri uzaug bez rotaļlietām. Mēs bērnībā augām pie Gaujas un spēlējāmies ar akmeņiem, sprunguļiem, ciņiem. Es apzinos, ka manas rotaļlietas ir kā saldais ēdiens, bet principā bērns bez manas mantas var lieliski dzīvot.” Arī par attīstību veicinošajām rotaļlietām, kas tagad ieguvušas savu uzvaras gājienu, Laine piebilst: “Fizioterapeite Klaudija Hēla vienmēr atgādina, ka, bērnu, kurš normāli attīstās, nevajag vēl kaut kā īpaši stimulēt. Savukārt, ja ir sarežģījumi attīstības gaitā, tad protams jā! Attīstības veicināšanai nevajag īpaši darinātus paklājiņus, nolieciet viņu uz sedziņas, iedodiet trīs dažādus burku vāciņus un, kad viņam apnīk, nomainiet pret trīs citiem priekšmetiem.”

Tuvākajā nākotnē Laine neplāno paplašināt rotaļlietu ražošanu, bet gan grib pamēģināt kaut ko jaunu. Pilnīgi bez darba viņa negrasās palikt: “Šāda brīvība laukos jāsponsorē. Ja tu gribi tā dzīvot, jāsaprot, kur ņemsi resursus. Mēs dzīvojam meža vidū, iztiekam no tā, kas apkārt un savā saimniecībā. Neskrienam pēc katras iegribas uz veikalu, neiepērkam apģērbu dārgos supermārketos, tāpēc līdzekļi ietaupās. Uz kaut ko ikdienā ieekonomējot, atliek kam lielākam, piemēram, ceļošanai. Bet viens gan jāatzīst, internets ir lielisks logs uz pasauli un veids, kā padarīt sevi zināmu. Izmantojot interneta priekšrocības, šāda varētu būt tā ar lauksaimniecību nesaistītā darbošanās laukos.”

Tuvojoties septembrim, bērniem jāgatavojas uz skolu, un Laine ir ieinteresēta mūsdienu izglītības sistēmā. Viņu saista alternatīvā pedagoģija. Laine iestājās augstskolā, lai apgūtu pedagoga profesiju: “Ne jau tāpēc, lai kļūtu par skolotāju, bet atkal, sekojot saviem bērniem. Man ir savs redzējums par bērnu audzināšanu un izglītošanu.” To, kurp Laini aizvedīs pedagoga ceļš, mēs vēl nezinām, bet, redzot viņas dzīvesprieku un entuziasmu, droši var apgalvot, ka drīz par viņu atkal dzirdēsim.